Par krīzi aizmirstiet. Tik pārbūve tā vien
Par krīzi aizmirstiet. Tik pārbūve tā vien
Olga Zenčika, kompānijas Baltic credit direktore
20.04.2009
Ne brīdi, draugi, neskumstiet. Jo skumjiem kareivjiem nav jēgas palikt dzīviem. Bet piparkūkas gan vienmēr, starp citu, lemts nav saņemt visiem. (Bulats Ohudžava)
Krīze… Šis vārds šodien tiek nemitīgi visur atkārtots, tādējādi kļūstot gandrīz vai par buramo vārdu. Ar to vecāki baida pusaudžus, samazinot viņiem kabatas naudu ikdienas tēriņiem. Ar šo vārdu vīri vakaros baida savas sievas un bērnus. Kāda meitenīte, zvanot uz radio, apsveic savu māmiņu svētkos un novēl tai smaidīt tāpat kā agrāk, lai „krīze neienāktu viņas mājā”. Kādreiz tā mēdza runāt par karu, kad tas jau bija sasniedzis tavu valsti vai vienkārši risinājās tepat blakus. Kas tad īsti tomēr notiek un no kā mēs visi baidāmies?
Pateicoties savai profesijai, esmu bijusi spiesta bieži tikties un daudz runāt ar biznesmeņiem, kurus vēl nesen dēvēja par „investoriem”. Šiem cilvēkiem nauda bija kalpojusi kā darba instruments. Un praktiski viņi visi, nebūdami viens ar otru pazīstami, ir teikuši vienu un to pašu: pēdējā laikā mēs visu dzīves daudzveidību esam nomainījuši pret vienu lielumu – naudu. Un domājam par preci, kuru varētu apmainīt pret šo naudu.
Mēs ejam uz darbu nevis tāpēc, lai kaut ko radītu, bet gan lai „saņemtu naudu”. Sieviete, izvēloties sev mīļoto vīrieti, izvērtē viņa materiālās iespējas nodrošināt tai pārtikušu dzīvi, kā arī vīrieša prasmi strauji palielināt savu kapitālu. To pašu varētu teikt arī par vīriešiem. Senā parunā teiktais par apģērba nozīmi mūsu vērtību skalā – vispirms vērtējam cilvēka apģērbu, bet pēc tam tikai viņa prātu – nav zaudējis savu aktualitāti arī mūsdienās. Kas iznāk? Tātad, ja tu valkā lētu apģērbu, arī prāta spējas tev ir visai pieticīgas?! Bet prāts - tas atkal nozīmē to pašu, cik materiāli nodrošināts tu esi. Mēs, uzturoties brīvā dabā, to neredzam: tā ir tikai instruments, kurš mums palīdz „atbrīvoties no noguruma”. Jēdzienu „jūtas” esam nomainījuši pret jēdzienu „sajūtas”. No visas pasaules daudzveidības esam izvēlējušies tikai tās materiālo komponentu. Pasaule vairs neattīstās spirālveidīgi. Tā ir nonākusi strupceļā. Bet krīze ir šī strupceļa atvasinājums. Pasaule cenšas mums pierādīt, ka tās vērtības, kuras mēs esam sev pozicionējuši kā galvenās un vienīgās, patiesībā tādas nav. Grūst viss stingri nostiprinātais. Mums cenšas parādīt vai atgādināt, ka dzīvei nav vajadzīgs tik, cik mēs cenšamies iegūt savā īpašumā. Cilvēki ir radījuši sev šos uzvedības stereotipus, un atkāpties no tiem ir aizliegts.
Tātad no kā mēs īsti baidāmies? Jauns vīrietis piecus savas dzīves gadus bija veltījis kapitāla sapelnīšanai un uzkrāšanai. Viņš kļuva par vairāku daudzstāvu namu īpašnieku, vairāku biznesu pārvaldītāju un jau nodomāja, ka sasniedzis visu, ko vien vēlējies. Te pēkšņi viņa impērija sabruka. Firmai iestājās maksātnespēja, bet mājas atņēma banka. Vai tās būtu beigas? Nē! Varbūt tikai tagad šim vīrietim atliks laika, lai mierīgi paraudzītos visapkārt un beidzot sajustu dzīves garšu?! Mēs patiešām nevaram iztikt bez naudas. Cik tās mums vajadzīgs, lai mēs būtu laimīgi? Es neapgalvoju, ka ir iespējama paradīze būdiņā. Tomēr uzskatu, ka paradīze nav atkarīga no manas būdiņas kvalitātes.
Ģimene bija iegādājusies dzīvokli uz kredīta, bet tagad visi ģimenes locekļi ir zaudējuši darbu. Banka atņem dzīvokli. Vai tas nozīmē, ka dzīve ir beigusies? Atcerieties, kā mēs dzīvojām pirms vēl kādiem 20-30 gadiem. Pēc pasaules mēroga šis laika intervāls uzskatāms par niecīgu. Un pat, salīdzinājumā ar cilvēka vidējo dzīves ilgumu, tas ir pavisam neliels laikposms.
„No visiem cilvēka izgudrotajiem iznīcināšanas līdzekļiem visbriesmīgākais un turklāt arī visgļēvākais ir vārds,” tā rakstījis Paulo Koeljo. Ierocis iznīcinot atstāj asiņainas pēdas. Turpretī vārds spējīgs iznīcināt, neatstājot nekādas pēdas. Vārds „krīze” ir viens no šādiem vārdiem. 80. un 90.gados mums nebija pazīstams vārds „krīze”. Toties mēs zinājām, kas ir „pārbūve”. Un ar cerībām lūkojāmies nākotnē. Ticējām, ka mūs sagaida labāka dzīve, kaut arī tobrīd mums nebija vieglāk kā ir pašlaik. Bet tagad daudzi uztver visu notiekošo kā apokalipsi. Kuģis grimst, un tāpēc uz tā izcēlusies panika.
Vislielākie ieguvumi parasti mēdz parādīties karu un revolūciju laikā. Kādam ir ļoti vajadzīgs, lai mēs kristu panikā. Tā paralizē vājo cilvēku gribu. Mēģiniet sev noskaidrot, no kā jūs baidāties. Padomājiet, kas būs, ja tas, no kā jūs baidāties, pārstās eksistēt. Pacentieties izdomāt, kā jūs varētu dzīvot tālāk. Neaizmirstiet sev iztēloties, ar ko jūs reiz gribējāt savā dzīvē nodarboties, par ko sapņojāt, bet atlikāt šī nоdoma īstenošanu uz vēlāku laiku. Ko jums visvairāk patīk darīt? Krīzes laikā pirmām kārtām būtu jāmēģina saskatīt jaunas iespējas. Jums tagad ir atlicis laiks padomāt, izanalizēt veicamo darbu sarakstu. Paraugieties uz saviem tuviniekiem, ar ko jūs, izņemot naudu, varētu tiem palīdzēt un kas viņiem būtu vajadzīgs. Un paturiet prātā vēl dzīvā klasiķa Paulo Koeljo teiktos vārdus: „Kad sirds ir saskaņā ar taviem sapņiem, tā pratīs iepriecināt dievu.”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/821
