Par apkures rēķiniem un politiku
Janvāra rēķini par apkuri izraisīja jautājumu un sašutuma lavīnu. Centīšos, cik nu tas ir iespējams, atbildēt uz visiem tiem jautājumiem, kuri man pēdējo dienu laikā ir visbiežāk uzdoti sociālajos tīklos, vēstulēs vai vienkārši, satiekoties uz ielas.
Kāpēc pašlaik apkure ir tik dārga? Tā vēl nekad nav bijis!
Patiešām, apkures tarifi nedz Rīgā, nedz arī citās Latvijas pilsētās līdz šim vēl nekad nav bijuši tik augsti. Tam ir divi galvenie iemesli.. Pirmkārt, pagājušajā gadā Krievijas gāzes cena sasniedza rekordaugstu līmeni – 256 lati par 1000 kubikmetriem. Salīdzinājumam – 2009. gadā, kad savu darbu uzsāka pašreizējā sasaukuma dome, gāzes cena bija „tikai” 141 lats. Tik strauji šajā periodā nav pieaugušas pat benzīna cenas, kuras arī pēdējā laikā sasniedz rekordcenu par litru degvielas..
Taču šeit vainot tikai Krieviju, ar tās vesto politiku dabas gāzes cenu jautājumā, nebūtu īsti pareizi. Savu artavu šeit devusi arī mūsu pašu Latvijas valdība, kas palielinājusi pievienotās vērtības nodokli apkurei pat vairāk nekā dubultīgi – no 5% līdz 12%. Ar to Latvijas valdība neaprobežojās un noteica vēl arī akcīzes nodokli gāzei – 12 lati par tūkstots kubikmetriem.
Latvijas iedzīvotāju saņemtie rēķini par apkuri ir atkarīgi no iepērkamās gāzes cenas, kuru nosaka Krievijas puse, un no nodokļiem, kurus regulē Latvijas valdība. Dārgāka kļūst gāze – paaugstinās arī apkures tarifs. Pieaug nodokļi – izdevumi par siltumu attiecīgi atkal kļūst lielāki.
Pretēji rīdzinieku interesēm šogad strādā ne tikai Krievijas gāze un Latvijas valdības noteiktie nodokļi, bet arī laika apstākļi. 2012. gada decembris bija jūtami aukstāks par 2011. gada decembri. Attiecīgi arī kurināt nācies vairāk, un dārgās siltumenerģijas patēriņš ir pieaudzis.
Ja gāze ir tik dārga, samaziniet citus izdevumus!
Siltumenerģijas tarifi Rīgā veidojas no četriem komponentiem. Svarīgākie no tiem – siltuma ražošana un siltuma iepirkšana. Tie veido lauvas tiesu – aptuveni 83% no tarifa apjoma. Būtībā šeit viss ir atkarīgs no gāzes cenas, un kaut ko mainīt attiecībā uz 83 procentiem no kopējā tarifa apjoma, nav iespējams.
Izdevumi personālam – sākot ar atslēdzniekiem un dispečeriem un beidzot ar direktoriem – veido 7% no tarifa. Tam vēl klāt jāpieskaita nodokļi par nekustamo īpašumu, kredītu procentu maksājumi, apsardzes izdevumi un citi tēriņi, kas veido 6% no tarifa. Un visbeidzot – vēl 4% ir siltumcentrāļu uzturēšanas darbi.
Piemēram, ja izdarītu neiespējamo un atbrīvotu no darba pilnīgi visus darbiniekus, tarifs samazinātos par 7%. Taču uzņēmumam nav reālu iespēju strādāt bez darbiniekiem, vai arī nemaksāt nodokļus, kurus nosaka valsts.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/viedokli/nils-usakovs/87842-par-apkures-rekiniem-un-politiku.htm
