Māris Sirmais: Visaugstākajā vietā man ir Gaismas pils
Diriģentam Mārim Sirmajam šie būs jau astotie Dziesmu svētki. Sākot no ierindas dziedātāja līdz pat virsdiriģentam, noslēguma koncerta mākslinieciskajam vadītājam un šogad – Dziesmu un deju svētku mākslinieciskās padomes vadītājam.
Viņam šis notikums ir kā latviešu garīgā dziļuma un rituāla epicentrs, kura dziesmu dziesma ir Jāzepa Vītola Gaismas pils. Bez tās diriģentam šie svētki neesot iedomājami.
– Kāda bija jūsu pirmā tikšanās ar Dziesmu svētkiem?
– 1985. gadā, kad es kā vidusskolnieks dziedāju korī Jūrkalne, kas bija tāds kārtīgs kultūras nama koris, un to diriģēja Māra Marnauza. Taču spilgtāk atmiņā palikuši 1990. gada svētki. Tie vēsturiski tiešām bija unikāli – gan emocionāli, jo tad satikās visas pasaules latvieši, gan mākslinieciski, jo toreiz jauktajiem koriem bija milzīga programma ar trim koncertiem. Šobrīd ko tādu pat iedomāties nav iespējams, jo spēles noteikumi ir gluži citi.
– Vai arī iepriekšējie svētki nebija ļoti īpaši jums, jo tad bijāt noslēguma koncerta mākslinieciskais vadītājs?
– Tā tiešām bija milzīga uzticība un atbildība reizē. Teikšu godīgi – kad tas tika paziņots četrus gadus pirms svētkiem, vienu gadu intensīvi strādāju, lai tikai saprastu – ko es gribu un ko grib citi: ne tikai mūziķi, diriģenti un dziedātāji, bet arī klausītāji. Visi šie svētki bijuši ar lielākiem un mazākiem pacēlumiem un pat ar kritumiem. Rādītājs tam man personīgi ir Jāzepa Vītola Gaismas pils. Tā ir dziesma, bez kuras nevaru iedomāties šo lielo notikumu: mūsu tautas garīgā dziļuma un rituāla epicentru. Diemžēl jāatzīst, ka ir grūti turēties pretī šā laika milzīgajam masu informācijas spiedienam – to, ko ikdienā dzirdam, kā tas ietekmē mūsu gaumi, attieksmi.
– Piemēram, Koru kari?
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/97716-maris-sirmais-visaugstakaja-vieta-man-ir-gaismas-pils.htm
