Mājoklis mazajā Skandināvijā
Uzņēmēja Ilze Bumbiere ar ģimeni un suņumeiteni igaunieti Lēnu tagadējā plašajā dzīvoklī Pārdaugavā dzīvo jau sešus gadus un atzīst, ka pārcelties no centra sākumā bijis diezgan jocīgi.
«Ziemassvētku vakarā radi brauc uz šejieni, un tā būs arī šogad. Tad pie svētku egles un klāta galda kopā sanākam ļoti daudz,» tradicionālo svētku atzīmēšanas rituālu raksturo Ilze Bumbiere.
Savulaik teritorijā, kur atrodas viņas mājvieta, bijis cara laika hospitālis, bet vēlāk tas ar šādu mērķi kalpojis krievu lidotājiem. Tāpēc vairākām ēkām, no kurām vienā atrodas Bumbieru dzīvoklis, ir interesanta vēsture. «Deviņdesmitajos gados šeit atradās zviedru uzņēmumu biroji un dzīvoja skandināvi, kas strādāja Rīgā,» stāsta Ilze. «Tagad arī kaimiņos dzīvo maz latviešu, pārsvarā – somi, zviedri, norvēģi. Apkārtne vienmēr ir sakopta, rīkojam kopīgas talkas. Tāpēc te izveidojusies mazā Skandināvija, un arī manā dzīvoklī skandināviskais ienācis diezgan daudz.» Ilzes tēvs arhitekts Ivars Bumbiers, kad pirms vairākiem gadiem bijuši dzīvokļa meklējumos, apbraukājis jauno projektu mājas un, atgriežoties atpakaļ, šausminājies. Un tad vienā dienā Ilze nejauši laikrakstā ieraudzījusi sludinājumu, ka Pārdaugavā pārdod tagadējo dzīvokli. «Kad ieraudzīju bildes, nodomāju, ka izskatās kā ārzemju katalogā, kā var būt tik skaisti. Kad šeit ienācu, brīnījos, vai tiešām šādi dzīvokļi Rīgā vēl ir atrodami.»
Līdz 1992. gadam viņas ģimene dzīvojusi Stabu ielā, mazā dzīvoklī briesmīgos apstākļos. Vecā koka māja vēlāk sabrukusi. «Toreiz Centra rajona izpildkomiteja piešķīra mums dzīvokli Vecrīgā, Doma laukumā. Izjūtas bija tādas, it kā Pelnrušķīte būtu tikusi uz balli. Taču Vecrīga sāka attīstīties, nedēļas nogalē mums pie logiem notika koncerti. Ar auto tur iebraukt bija problemātiski. Bija skaidrs, ka no turienes ir jātiek projām,» ikdienas murgu vairāku gadu garumā atceras Ilze. «Tagad, kad eju pa Vecrīgu, saprotu, ka tas bija pēdējais brīdis, lai no turienes aizietu.» Un tad noticis brīnums – Ilze īpašumā ieguvusi tagadējo mājvietu. Viņa spriež, ka 126 kvadrātmetru plašajā dzīvoklī tomēr kaut kā pietrūkstot. Tā ir tikai viena istaba – darba kabinets. Iekārtojoties jaunajā dzīvoklī, vērienīgi remontdarbi netika veikti, jo iepriekšējie saimnieki bija parūpējušies, lai tas tiktu iekārtots augstā līmenī.
VENĒCIJAS APMETUMS. Uz sienām dzīvojamā istabā, kas apvienota ar virtuvi, veidots Venēcijas apmetums. Dizains telpā ir vienkāršs – savstarpēji viss ir saskaņots, taču tajā pašā laikā elegants, ko akcentē baltās krāsas izvēle. Vienu sienu rotā Luīzes Avotiņas glezna, kas lieliski iederas šajā interjera vidē. «Man patīk šīs mākslinieces darbi. Gleznu nopirku pirms diviem gadiem, lai gan sākumā biju noskatījusi pavisam citu. Vēlos iegādāties vēl kādu viņas darbu.» Dīvāns ir lietuviešu ražojuma, noskatīts kādā izstādē, ļoti funkcionāls, jo pārveidojams par divvietīgu gultu. Spilveni kā akcents kalpo mājīguma sajūtas veidošanai.
MANTOTAIS AKVĀRIJS. Akvārijs nācis mantojumā no iepriekšējiem saimniekiem. «Tas mani piespieda dzīvokli apdrošināt. Kad ieraudzīju 500 litru akvāriju, bija skaidrs, ka tas ir jādara, jo apakšējā stāvā agrāk atradās fotoaparātu noliktava.» Ilze televizoru nav vēlējusies, tomēr tas ienācis šajā mājvietā. Viņa plāno iegādāties projektoru, lai uz liela ekrāna var skatīties filmas.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/maja/interjers/86174-majoklis-mazaja-skandinavija.htm
