Ēdoles pils piesātināta un dižciltīga
Ēdoles pils kopējā noskaņa ir rāma un noslēpumaina. Un, lai gan pils pagalmā valda atturīgi romantiska gaisotne, ko spilgti papildina vēja nestās rudens lapas un caur koku galotnēm krītošie saules stari, pils telpās šī atturība zūd un romantiskā noskaņa kļūst piesātināta, pat dižciltīga.
Ēdoles pils ir viena no nedaudzajām apdzīvotajām pilīm Latvijā. Tā kā pilij ir bijuši vairāki saimnieki, tās ārējais korpuss ir vairākkārt mainīts. «Pils tapusi kā lego klucīši – pa gadsimtiem kaut kas pārbūvēts un piebūvēts klāt,» izmantojot trāpīgu epitetu, stāsta pils pārvaldniece Māra Valtere. Par spīti pārmaiņām, Ēdoles pils nemainīgi ir spējusi saglabāt viduslaikiem raksturīgo smagnējo noslēgtību, daudzos pagrabus, krusta velves un iekšējo pagalmu, kurā klusu tup barona laikos rakta akmens aka.
Pils celtniecība aizsākās tālajā 1264. gadā un ilgu laiku bija ordeņa īpašums, līdz 1561. gadā to sāka apdzīvot Ulrihs fon Bērs. Baronu Bēru dzimta Ēdoles pilī ir dzīvojusi 13 paaudzēs līdz 1920. gadam, kad Latvijas valdība pili atpirka, lai gan barons tajā kādu laiku vēl dzīvoja. «Tikai 1939. gadā Bēri iekāpa kuģī un aizceļoja uz savu autentisko dzīvesvietu – Vāciju,» par pagātnes notikumiem stāsta M. Valtere. «Vēl 2010. gadā pēdējais Bērs, kas Ēdoles pilī bija dzimis un audzis, bija ieradies paciemoties pilī un, būdams ratiņkrēslā, aplūkoja visas pils telpas.»
Nokļuvusi Latvijas valdības īpašumā, pils kara laikā izmantota kā hospitālis gan krievu, gan vācu karaspēkam, bet pēcāk Ēdoles pagasta vajadzībām – kā tiesas ēka, pasts, skola. Līdz 1984. gadam pils ēkās bija pansionāts, un tūlīt 1985. gadā tās pagalmā uzņemtas filmas Emīla nedarbi nabagmājas ainas. Pils telpas ir kalpojušas arī viesnīcas un kroga vajadzībām, bet pamestības gados kā apmetne Mākslas akadēmijas studentiem. «Viņi te atsevišķās istabās centās izkrāsot griestus mozaīkas tehnikā, bet atstāja pusratā,» stāsta M. Valtere.
Kopš 2007. gada pils ir privatizēta, un tai ir divi īpašnieki, no kuriem viens, Kaspars Viškints, ir ieguldījis daudz darba un līdzekļu pils labiekārtošanai. «Saņēmām pili pilnīgi tukšu, nekā te nebija. Tad nu mēs to tīrījām un kārtojām, visu atjaunojām,» par ne tik seno pagātni stāsta M. Valtere. Pašlaik pilī visas esošās mēbeles un aprīkojums, kas izmantots telpu labiekārtošanai, ir vests no Vācijas, antikvāra, un ir K. Viškinta personīgā, pārmantotā kolekcija. Mēbeļu vecums ir no aizpagājušajam līdz pagājušajam gadsimtam. «Viņš ir vēstures ķirmis, viņam patīk vecas lietas,» labsirdīgi stāsta M. Valtere, piebilstot, «var teikt, ka te ir kā viņa personīgā māja – viņš te arī atbrauc, padzīvojas.»
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/maja/interjers/81480-edoles-pils-piesatinata-un-dizciltiga.htm
