Db viedoklis: Zemes uzpirkšanai jānotiek reālo lauksaimnieku interesēs
Dienas Bizness, 2013. gada 28. maijs
Kaut kā jāpanāk, lai uz lauksaimnieciski izmantojamās zemes Latvijā tiešām notiktu ražošana un visnotaļ lielas tās platības nestāvētu neapsaimniekotas – principā ar šādu lozungu varas gaiteņos top plāns, kas paredzētu, ka novārtā atstāto zemi izpērk valsts. Jāteic, ka doma jau nav nepareiza.
Šobrīd tiešām ir izveidojusies situācija, kad pietiekami lielas lauksaimnieciskās zemes platības to īpašnieki nespēj vai nemaz negrib apsaimniekot. Savukārt tie zemnieki, kuri labprāt paplašinātos, to nespēj izdarīt. Turklāt no nākamā gada beigsies visi iespējamie ierobežojumi attiecībā uz šādu īpašumu nonākšanu ārzemnieku rokās. Nav noslēpums, ka labprāt zemi Latvijā iegādājas gan skandināvu pensiju fondi, gan Krievijas biznesmeņi, un būtu vinotaļ naivi domāt, ka viņiem ir nopietni nolūki attīstīt lauksaimniecisko ražošanu Latvijā. Drīzāk jau – sagaidīt labākus laikus un tad «uzsist gaisā» par ekonomiski izdevīgāku cenu.
Ņemot vērā šos aspektus, nebūtu nepareizi, ja tiktu noteikts, ka pirmpirkuma tiesības attiecībā uz lauksaimniecisko zemi pieder valstij, kas to tālāk pārdotu reāli ražojošiem zemniekiem, ļaujot to izmaksāt pietiekami ilgā laika posmā un tādējādi radot finansiāli pievilcīgu piedāvājumu nacionālajai ražošanai. Līdzīgs princips, starp citu, jau ir darbojies Latvijas pirmās brīvvalsts laikā. Problēma slēpjas faktā, ka vismaz pagaidām nav ne mazākās skaidrības par to, kā šis process varētu tikt realizēts. Piemēram, par kādu cenu zeme tiks pirkta?! Proti, samaksa notiks atbilstoši tirgus, kadastrālajai vai kādai citai vērtībai? Nebūtu taču vēlams, ka, izmantojot attiecīgo normu, dažādi personāži, kuri savulaik ir sapirkuši zemes platības spekulatīvos nolūkos, gūtu visnotaļ pieklājīgu peļņu uz visu nodokļu maksātāju rēķina. Tāpat nav skaidrs, kā tiks organizēts pārdošanas process. Respektīvi, pastāv zināmas bažas par to, vai valsts ar šādu rīcību «neuzskrūvēs» lauksaimnieciskās zemes cenas valstī. Ne mazāk svarīgs jautājums ir arī par to, vai neizveidosies situācija, ka lielākais ieguvējs no šādas zemes uzpirkšanas ir valsts aparāts, konkrēti – Lauku atttīstības fonds, kam tiek plānots uzpircēja gods, un tādējādi arī droši vien radīsies zināmas šā procesa administrēšanas izmaksas. Bet administrēšanas izmaksas Latvijas valsts aparātā allaž ir bijušas pieklājīgas. Kā redzams, jautājumu šeit ir vairāk nekā atbilžu. Tas nenozīmē, ka zemes uzpirkšanas process valstī nebūtu jāorganizē – vienkārši šim pasākumam ir jābūt ļoti skaidri un precīzi reglamentētam, lai tas nepārvērstos par instrumentu dažādu shēmu īstenošanai dažādu veiklu darboņu vajadzībām.
Jāpiebilst arī, ka Latvijā faktiski ir pēdējais laiks ieviest sistēmu, kāda jau veiksmīgi darbojas ne vienā vien Eiropas valstī, – katram, kurš vēlas iegādāties lauksaimnieciski izmantojamo zemi, vispirms ir jāsaņem atbildīgo valsts iestāžu atļauja šādam darījumam, ko ir iespējams izdarīt, tikai prezentējot reālu biznesa plānu. Un neapvainojoties, ka zeme var tikt atsavināta gadījumā, ja biznesa plāns tūlīt pēc zemes iegādes tiek likvidēts.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.db.lv/viedokli/db-viedoklis/db-viedoklis-zemes-uzpirksanai-janotiek-realo-lauksaimnieku-intereses-394467?utm_source=feedly
