Brīnums dažkārt, prieks – allaž
Orientējoties pēc Talsu ielām un pakalniem, pilsētai cieši piegulošo Paugurciemu viegli atrast. Turklāt oficiālā piederība Laidzes pagastam šeit esošajām rūpīgi iekoptajām sētām un dārziem neliedz kļūt pamanītiem abpus robežai, mudinot priecāties par skaistajām ainavām un slavēt ieguldīto darbu.
Taču Vilciņu saimniece Elga Volfa atzīst, ka tikai pēc mūsu zvana (atsaucoties uz pilsētas galvenās dārznieces ieteikumu) un izteiktās vēlmes apciemot «esot sākusi domāt kategorijā, ka dārzs var priecēt arī citus». Uzreiz radusies arī problēma – ko tad pastāstīt? Pēc viņas domām, neesot nekā īpaša. Savukārt man šķiet, ka mājai un dārzam atdotos apmēram divus gadu desmitus stāstījumā pārvērst ir ļoti grūti. Iedomājieties divus fotoattēlus! Viens (pirms divdesmit gadiem uzņemts) rāda zaļu (pelēku vai sniega klātu) klaju lauku (apbūves gabalu), otrs – jebkurš no šodien publicētajiem. Arī tā būtu daudz pateikts.
«Jā,» piekrīt saimniece, «mēs, tāpat kā kaimiņi, sākām tukšā vietā. Mūs visus te ielaida plikā, nopļautā labības laukā. Nekā nebija. Ienācām, izplānojām, kur būs māja, kur koki, dobes, krūmi. Viss ir pamazām nācis – domājām, plānojām, būvējāmies... Un, tiklīdz tu sāc kaut ko iekopt, gan ideju, gan vēlmju rodas arvien vairāk. Turklāt dārzs tādā ziņā ir ļoti pateicīgs – atalgo ar skaistumu un reizē skolo tevi.»
Elgas kundze atzīst, ka pirmajos gados rīkojusies līdzīgi daudziem citiem dārzniekiemamatieriem – vēlējusies aptvert visu: lai kaut kas augtu gan smukumam, gan vēderam. Tiesa, tas arī bija laiks, kad pašu izaudzētajam bija lielāka vērtība, un zemenes, ko, piemēram, kāroja pati bijusī rīdziniece, nesmādēja arī jaunākie ģimenes locekļi. Ar laiku sākusies atsijāšana: dobes sarukušas un aizvirzījušās dārza dziļumā, dodot vietu plašumam. Turklāt visa šī darbošanās pati teikusi priekšā, kas jāmaina un jāpilnveido.
«Dārzu zinības nekur speciāli neesmu mācījusies,» stāsta saimniece, «un ne tāpēc, ka man nepatiktu mācīties. Talsos arī ir daudz kursu. Vienubrīd it kā domāju iet, bet tad sapratu, ka man daudz kas būs jāmet ārā, jo tas neatbildīs visiem priekšrakstiem, nesapasēs utt. Negāju. Izdomāju, ka ar mani ir tā, kā ar gleznotājiem. Ir tie, kuri mācījušies, un ir tā sauktie naivisti: patīk un mālē. Man ar dārzu ir tāpat: patīk un darbojos.» Taču lietpratēju padomos viņa labprāt ieklausās, ja vajag, arī pati tos lūdz, bet par labāko skolu un augstskolu uzskata praksi. Tie cilvēki, pie kuriem stādi tiek pirkti pēdējos gadus, viņu pazīstot jau pēc izteiktā lūguma. Piemēram: «Vajag ko tievu, vertikālu, zaļu...» Vai arī: «...kaut ko zilu...» «Man vajag krāsu, formu, un pēc tam es izdomāju, kas tā ir par puķi,» saka Elga. «Audzētāji jau par mani smaida, kad es stāstu, ka man pēc formas vajag tādu un šitādu... Izstāstu, ar rokām nodemonstrēju, un viņi saprot: ā, tad tev vajag kadiķi. Citreiz parunāju ar zinātājiem, kuri man pasaka priekšā, ko izvēlēties un vest mājās. Tā visa stādīšana sākas.»
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/maja/dzivo-zali/98305-brinums-dazkart-prieks-allaz.htm
