Atkritumus ražo un slēpj arī viensētas
Aptuveni 40% Latvijas mājsaimniecību atkritumus apsaimnieko, ignorējot Eiropas Savienības priekšrakstu, ka visam ārā metamajam jākļūst par biznesa sastāvdaļu.
Lauku cilvēki degošo sadedzina, pūstošo – sapūdē, bet to, kas neļaujas puvei vai ugunij, norok lielā bedrē. Šobrīd nav īsti skaidrs, kā būtu pareizāk rīkoties ar viensētu radītajiem atkritumiem. Kilometriem tālu dzīt smago mašīnu pakaļ pārim vecu kedu nav racionāli, savukārt izmest tās miskastē pie pagasta katlumājas nav likumīgi.
Latvijas Atkritumu saimniecības uzņēmumu asociācija (LASUA) lēš, ka pilsētās un to piegulošajās teritorijās atkritumu apsaimniekošanas līgumi noslēgti ap 50% iedzīvotāju, Kurzemē un Vidzemē – 60 līdz 70%, savukārt Latgalē tikai ap 40%. Tur apsaimniekošanas sistēma vājāk attīstīta. Asociācijas izpilddirekcijas vadītājs Armands Nikolajevs stāsta, ka stratēģiskais mērķis ir laukos apsaimniekot 80 līdz 90% viensētu atkritumu. Taču šis plāns nav tik vienkārši īstenojams, jo iedzīvotāji izvairās no līgumu slēgšanas. Turklāt daudzos gadījumos iemesls nav tikai nabadzība, skopums vai slinkums – reizēm cilvēki nespēj saskatīt racionālu pamatu šādam līgumam. Skrīveru novada iedzīvotājs Ralfs Neatkarīgajai stāsta, ka viņa mājās nelikvidējami atkritumi praktiski nerodas. Viss tiek apsaimniekots, kompostēts, kurināts. «Bet te man pašvaldība piesūtīja draudu vēstuli, ka tikšu administratīvi sodīts, ja neslēgšu līgumu!» Galu galā viņš to noslēdzis. Tagad par vienu latu pie viņa vienu reizi gadā atbrauks smagā mašīna un aizvedīs maisu atkritumu. Brauks kilometriem tālu šā viena maisa dēļ, jo saimniecība atrodas nomaļus no citām apdzīvotām vietām. «Tā viņi visi cīnās par atkritumiem un naudu,» skeptiski mēslu biznesu vērtē Ralfs.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/79476-atkritumus-razo-un-slepj-ari-viensetas.htm
