Amatpersonas: viss, ko varēja ar Marijas ielas graustu izdarīt, ir izdarīts
Jānis Rancāns, 2012. gada 6. janvāris
Īpašnieki ar slaveno Marijas ielas graustu neko darīt negrasās. «Nav nekādu plānu. Ēka ir iekonservēta, un viss,» par bēdīgi slaveno ēku pašā Rīgas centrā, Marijas ielā 6, saka nama pārvaldnieks Aleksandrs Meikšāns. Savukārt amatpersonas uzskata, ka viss, ko varēja izdarīt, ir izdarīts, raksta laikraksts Diena.
Rīgas domes Īpašumu departamenta direktors Oļegs Burovs ēku ironiski dēvē par Rīgas graustu vizītkarti. Īpašniekiem varot likt tikai atkal salabot dekoratīvo sietu un novērst bīstamību, bet jebkāda tālāka sakopšana atkarīga no viņu labās gribas.
Ēka kopš 90. gadiem stāv tukša un kļuvusi par narkomānu un bezpajumtnieku iecienītu patvērumu. Zemesgrāmatā uzrādās, ka nama īpašnieki uz pusēm ir Igaunijas uzņēmējs Tomass Tols un kāda Ludmila Baumane. Tas arī pagātnē bieži bijis arguments, kāpēc ēka stāv pamesta, - īpašnieki nevarot vienoties, ko ar to darīt tālāk.
Tomēr šis arguments, iespējams, tuvākajā nākotnē vairs nederēs - pēc neoficiālas informācijas, L. Baumanei piederošā daļa nesen pārgājusi T. Tola īpašumā, lai arī tas vēl nav ierakstīts zemesgrāmatā. Sākt reālu darbību, lai savestu ēku kārtībā, varētu pamudināt šogad spēkā stājusies īpaši paaugstinātā nekustamā īpašuma nodokļa (NĪN) likme graustiem - 3%. A. Meikšāns gan Dienai norādīja, ka nekādu plānu saistībā ar ēkas likteni neesot.
Savukārt Valsts kultūras pieminekļu aizsardzības inspekcijas (VK-PAI) Rīgas nodaļas priekšnieks Jānis Asaris Dienai pastāstīja, ka vēl pagājušajā gadā mājā bijusi pārbaude un tās iekšējās konstrukcijas izrādījušās labā stāvoklī, līdz ar to ēka ieknoservēta teorētiski var stāvēt gadiem ilgi.
J. Asaris atzīst, ka tīri teorētiski valsts varētu mēģināt sākt mājas pārņemšanas procedūru, jo tā ir kultūras piemineklis. Tomēr pārņemšanas procedūra neesot brīnumnūjiņa, ar ko problēmu atrisināt, domā J. Asaris. «Jautājums par šādiem objektiem ir – kas tagad ar viņiem kaut ko darīs? Arī valstij un pašvaldībai ir daudz ēku, kas stāv tukšas,» viņš norāda.
Arī O. Burovs ir skeptiski noskaņots pret ideju, ka problēmu varētu risināt, atsavinot ēku. «Teorētiski kultūras pieminekļus valstij ir tiesības atsavināt. Bet ko darīt pēc tam?,» saka O. Burovs norādot uz to, ka nav skaidrības, ko ar ēku darīt, kad tā būtu nonākusi valsts īpašumā. O. Burovs uzskata, ka labāk būtu, ja stimulētu ēkas atjaunošanu, piemēram, piešķirot īpašniekiem NĪN atlaides.
Rīgas vicemērs Andris Ameriks atzīst, ka Marijas ielas grausts ir hrestomātisks grausta piemērs, taču Rīgā esot vēl bīstamākas ēkas. Piemēram, Lomonosova ielā 5 ir ēka, no kuras palikusi pāri tikai fasāde. «Principā tur varētu taisīt filmu par Drēzdenes bombardēšanu, bet ēku ir projektējis Eizenšteins, un VKPAI iebilst pret nojaukšanu,» sacīja A. Ameriks.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.db.lv/foto-video/foto/amatpersonas-viss-ko-vareja-ar-marijas-ielas-graustu-izdarit-ir-izdarits-250432
