Pļaviņš: Prēmija aizies kredīta dzēšanai...
Kaut gan pludmales volejbola sezona turpinās ar Grand Slam turnīru Polijā, tās lielākais notikums jau aiz muguras – Londonas olimpiskās spēles, kurās pie bronzas medaļas par pārsteigumu sev un pārējiem tika Latvijas duets Mārtiņš Pļaviņš un Jānis Šmēdiņš.
Garākā intervijā šīs nedēļas Sporta Avīzei Pļaviņš stāsta par Londonas aizkulisēm un iespējamo efektu, ko šis panākums dos sporta veidam. Tās fragmenti – arī Neatkarīgās lasītājiem.
– Medaļa patīk?
– Smaga! Nebiju domājis, ka būs tik liela un smaga. Tagad nāksies plauktiņā visas pārējās pabīdīt malā – lai goda vietā noliktu. Un blakus medaļai – noteikti arī zaļās brilles. Patlaban tās ir absolūtā topā – visi interesējas. Sponsori mums pat iedeva vēl vienu zaļo pāri, sakot, ka šīs jau noteikti esot smiltīs mazliet ieskrāpētas – tad lai būtu vēl vienas, ko paturēt par piemiņu. Sajūsminājās, ka tik saskanīgas brilles ar formām nevienam citam neesot bijušas ne tuvumā. (Smejas.)
– Kurā brīdī turnīrā paši sapratāt, ka varat tēmēt pat augstāk nekā uz sešnieku, kas bija tas klusais mērķis sākumā?
– Man pat grūti pateikt. Ne pirms vienas spēles nebija sajūta, ka esam favorīti – gājām ar domu, ka spēlēsim un tad skatīsimies, kā būs. Patiesībā tas klikšķis bija tikai brīdī, kad vinnējām amerikāņus un tikām pusfinālā. Tad likās – nu nevar būt... Nevar būt, ka esam pusfinālā! Domāju, uz tā pacēluma fona beigās labi nospēlējām arī pret nīderlandiešiem par trešo vietu. Taču, ja tagad vēlreiz sāktos olimpiāde un kāds pateiktu, sak – jūs, čaļi, ielīdīsiet pusfinālā – es vienalga skaļi smietos. Tā bija tāda viena reize, vismaz šajā brīdī – nekas neliecināja, ka tas varētu būt iespējams, un joprojām neliecina. Varbūt pēc četriem gadiem man būs citāds skats uz olimpisko turnīru, bet šoreiz – redzot, kāda bija mūsu pozīcija pasaules reitingā, un zinot, kā bijām startējuši – šī medaļa ir īsts sapnis.
– Sezonas laikā nekādi neizdevās tikt pāri ceturtdaļfinālam. Pirms mača ar norvēģiem tas nesēdēja galvā?
– Nevarēja zināt, kā būs, taču treneris bija pārliecināts, ka mums viņi jāvinnē – ja es labāk gribēju pretī šveiciešus, par kuriem biju pārliecināts, ka vinnēsim, tad viņš – tieši šos norvēģus. Trāpījās, ka tikām labā zarā, arī pretinieks gadījās viens no labākajiem, kādu varējām dabūt, bet tālāk jau amerikāņi – it kā pasaules labākais pāris, taču ar viņiem mums spēles vienmēr 50 uz 50. Viss sakrita – vinnējām Nīderlandi, kas bija izlikta ar 5. numuru, ieņēmām viņu vietu sietā, tad uznāca virsū pateicīgs 4. numurs, un – vinnējām arī to. Lapa salikās tā, ka par trešo vietu atkal bija jāspēlē ar 5. numuru, kuru bijām vinnējuši, tātad – bija ticība, ka mums tas ir pa spēkam. Protams, zinājām, ka būs ļoti, ļoti grūti, jo divreiz vienā turnīrā apspēlēt vienu un to pašu spēcīgu komandu – tas negadās bieži.
– Kas šoreiz bija citādi? Kā izskaidrot to, ka divas reizes apspēlējāt komandu, kuru līdz šim nebija izdevies uzvarēt nekad?
– Smiltis. To dēļ mēs varējām pamainīt taktiku un uzspēlēt uz bloķētāju – jo šeit ir dziļas smiltis un neviens nevar izlēkt un iesist. Šuils nevarēja spēlēt tik daudzveidīgi. Ielikt viņš joprojām varēja labi, taču bija zināmi punkti, kuros viņš to mēģināja darīt. Tur izdevās viņu pāris reizes pieturēt, un – viņš jau sāka domāt. Pasaules kausa posmos viņš vienkārši iet un smērē – pa pirkstiem, garām. Šeit tā nevarēja, šeit bija grūtāk. Ja vēl jāskrien blokā – spēki izsīka ātri. Mums jau nebija citādi – pāris mačos pretinieks uzspēlēja uz Jāni, un pēc tam viņš knapi elpoja. Izšķirošajos punktos, kad vēl bija jāspēlē blokā, viņš bija beigts, kamēr es, uz kuru nespēlēja – pat lāgā neiesvīdis. Patiesībā man pat patīk, ka uz mani spēlē, tā ka bija mazliet neierasti. Bet Jānis malacis – izturēja.
– 14 dienas, septiņas spēles. Kādas bija blakusparādības tik garam turnīram?
– Fiziskajā ziņā jau viss kārtībā, visgrūtāk bija tieši psiholoģiski. Uzzini, ar ko jāspēlē, bet tad vēl divas dienas jāgaida. Nebūtu problēmu spēlēt pēc grafika, kāds bija pagājušogad pasaules čempionātā – spēle dienā. Kaut vai nedēļu no vietas. Gaidīšana bija visgrūtākais – jo nevar jau starp spēlēm pēkšņi sākt taisīt ekskursijas. Gribējām ar ģimeni aiziet uz pili, uz cietumu. Bet te pašiem sanāca kā cietumā, kad visu laiku jābūt maču režīmā un nevar atslābināties. Kad spēlēt nevajag, bet arī neko citu sakarīgu darīt nedrīkst – tas bija tiešām nogurdinoši. Sapratām – ja gribam parādīt labu spēli, nevaram iepriekšējā dienā dzīvoties kaut kur pa pilsētu un ciematā atgriezties vēlu vakarā un pilnīgi līki. Jo tad līki būsim arī nākamajā rītā kortā un no šīm smiltīm ārā netiksim. Kā jau daudz runāts – tās šeit ir tādas, ka, ja kaut nedaudz neesi formā, tajās arī paliksi. Tas bija ļoti svarīgs aspekts – izturējām šo situāciju psiholoģiski un līdz ar to bijām gatavi arī fiziski.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/sports/volejbols/77852-plavins-premija-aizies-kredita-dzesanai.htm
