Patriotiskais nacionālisms
Patriotiskais nacionālisms
06.11.2009
Pašreizējās krīzes apstākļos es kā īsts Latvijas patriots kategoriski iestājos pret lozungu „Latviju latviešiem!”. Lai pārējie arī pamokās!
Dažādas cerības
Bagātie gaida, kad beidzot beigsies krīze, savukārt nabagie baidās, ka tad, kad tā beigsies, viņiem viss paliks pa vecam.
Labāk tomēr strādāt
Šodienas acīm skatoties, sekmīga karjera ir tad, kad tu steidzies uz dabu, kad tajā pat laikā tavi paziņas dodas makšķerēt vai cept šašlikus.
Dzīvoju, kā kode
Pēc divām pensiju apgriešanām Latvijas budžeta glābšanas nolūkā, sastopas divi pensionāri.
„Kā tu dzīvo?”
„Kā kode?”
„Kā tas ir?”
„Lūk, žaketi jau sagrauzu, tagad graužu bikses.”
Brīvā patruļa
Rīdzinieks vēlā vakarā atgriežas mājās. Pēkšņi viņš ierauga, ka viņa mājas pagalmā esošajā saimniecības ēkā rosās kāds cilvēks ar kabatas lukturīti rokās. Protams, ka šeit uzdarbojas zagļi. Īpašnieks tūlīt pat zvana policijai:
„Vai policija!? Jūs traucē Andris Bērziņš. Šķiet, ka manā šķūnī ir iekļuvuši zagļi!
”Atvainojiet, bet uzreiz mēs jums nekādi nevarēsim palīdzēt.Vai jūs zināt par to smago situāciju, kādā pašlaik atrodas policija? Masveida atlaišanas, darba algu apgriešana... Tad, lūk, patreiz visas patruļas mašīnas ir aizņemtas, un mēs varēsim nosūtīt jums policijas vienību, tikko kāda no tām atbrīvosies... Nu, pēc vienas vai divām stundām...”
Rīdzinieks noliek klausuli. Pēc trim minūtēm policijā atskan jauns tālruņa zvans:
„Te atkal Bērziņš. Tā kā jums nebija brīvas policijas vienības, es ar zagļiem tiku galā patstāvīgi. Nošāvu tos ar medību bisi. Kad patruļa atbrīvosies, lai tā brauc šurp un paķer līdzi pāris ātrās palīdzības kariešu priekš līķu aizvešanas.”
Jau pēc minūtes ar ieslēgtām ugunīm piebrauc uzreiz piecas policijas ekipāžas, un pagalmu vienā brīdī piepilda bruņoti policisti. Zagļi šādu notikumu pavērsienu nebija gaidījuši, un viens pēc otra tie nāk laukā no šķūņa, lai padotos policijai.
Pēc dienesta pakāpes augstākais policists ļauni nosaka:
„Jūs taču sacījāt, ka šeit ir līķi.”
„Jūs arī sacījāt, ka jums nav nevienas brīvas policijas vienības...”
Koferi kopā ar pasažieri
Pasažieru reģistrācijas letes Starptautiskajā lidostā „Rīga”. Pienāk reģistrācijas rinda kādam pasažierim, kuram līdzi ir divi koferi. Viņš lido uz Parīzi, tāpēc vēršas pie meitenes, kura sēž aiz reģistrācijas letes:
„Vai Jūs, lūdzu, nevarētu, lūk, šo lielo koferi nosūtīt uz Milānu, bet to mazāko – uz Minheni?”
Reģistratore ir pilnīgā neizpratnē:
„Atvainojiet, tas ir absolūti neiespējami.”
Pasažieris: „Vai esat par to pārliecināta?” Un pēc viņas apstiprinošā galvas mājiena pasažieris atviegloti nopūšas: “Jūs mani nomierinājāt, jo pagājušajā gadā, kad es lidoju uz Parīzi ar šo pašu reisu, mana bagāža tika sadalīta tieši pa minētajiem virzieniem!”.
Ticības spēks
Kāds biznesmenis nolēma atvērt krogu nelielā Amerikas pilsētiņā. Nelaime bija tikai tā, ka šajā pašā ielā atradās protestantu baznīcas dievnams. Protams, baznīcas vadībai šādi kaimiņi nebija pa prātam, tāpēc gandrīz katrā nosprediķiem mācītāji aicināja draudzi lūgt Dievu par to, lai tas sodītu šo biznesmeni. Un tā, dienu pirms kroga atvēršanas, nakts vētras laikā tajā iespēra zibens, un krogs izdega līdz pašiem pamatiem. Zinādams par to, kādas lūgšanas tika celtas augšup, biznesmenis vērsās tiesā ar prasību par kaitējuma kompensāciju. Tiesā svētie tēvi noliedza visus viņiem adresētos apvainojumus un atteicās izmaksāt biznesmenim jebkādu kompensāciju. Uzklausījis pušu argumentus, tiesnesis pizīmēja: „Es pagaidām vēl nezinu, kādu lēmumu pieņemšu, taču no lietas materiāliem izriet, ka kāds krogus īpašnieks tic lūgšanu spēkam, bet visa baznīcas vadība – nezin kāpēc tam netic...”
Guļu kā bērns
Divu bankas galveno menedžeru saruna, kuri kontrolē hipotekārās kreditēšanas virzienu finanšu krīzes laikā: „Nu, kā tu jūties? Vai naktīs vismaz vari aizmigt?” „Jā, nekā īpaši,” un skumji piebilst: „Guļu kā bērns.” „Tas ir, kā?” „Visu nakti raudu un pat divas reizes apčurājos aiz bailēm, ka kredīti bankai netiks atdoti.”
Strādāt, strādāt un vēlreiz strādāt...
Boss vēršas pie savas jaukās un dīkā bezdarbībā ieslīgušās sekretāres: „Ko jūs svētdien darāt?” Viņa, būdama pārliecībā par lielisku sarunas turpinājumu: „Neko...” „Tad ļaujiet man jums atgādināt, ka šodien nav svētdiena!”
Lūk, kāds neveiksminieks!
Mūžīgais neveiksminieks ierodas darbā ar sasistu aci. Darba kolēģi viņam jautā: „Kā tev tas gadījās?”
„Saprotiet, es ciešu no bezmiega un tāpēc katru nakti trijos uz labu laimi uzgriežu kādu Lattelekoma abonenta tālruņa numuru un vaicāju tam, ko pamodināju: “Uzmini, kas tev zvana?”
„Nu, un kā?”
„Šoreiz viens uzminēja.”
Vairs neko nav parādā
Viens draugs saka otram: „Velns lai parauj, naudasmaku aizmirsu mājās, bet man trūkst piecu latu. Esi draugs un aizdod.” „Nu, labi, ņem arī.” Nākamajā dienā:„Es vakar no tevis piecīti aizņēmos.”
„Jā.”
„Atkal maku aizmirsu. Iedod man vēl piecpadsmit, tad es tev divdesmit latus būšu parādā.”
„Nu, labi.”
Atkal paiet diena.
„Lūk, kāda skleroze. Atkal maku aizmirsu. Klausies, esmu tev divdesmitnieku parādā.”
„Nu, jā.”
„Dod vēl trīsdesmit, tad atdošu tev pussimtu.”
„Labi.”
Nākamajā dienā.
„Klausies, līdzīgam skaitlim es no tevis vēl pussimtu aizņemšos.”
„Nu, ko ar tevi darīt. Ņem.”
Nākamajā dienā.
„Klausies, esmu tev simtnieku parādā...”
„Nē!!!”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1271
