Olga Zenčika. Tuvāk zemei
Romāns Golubevs 09.2007
Latvijas nekustamo īpašumu pircēju pesimistiskajam noskaņojumam nevajadzētu ietekmēt Latgales zemes tirgu. Pārdevēji, kuriem pieder gruntsgabali gleznainās vietās pie ūdenskrātuvēm, cenu zemāku nenolaidīs. Tā jau tāpat ir vairākas reizes zemāka par cenu, kādu par saviem īpašumiem prasa līdzvērtīgu gruntsgabalu īpašnieki Kurzemē un Zemgalē. Tā uzskata kompānijas „Baltic Credit” direktore Olga Zenčika — mūsu rubrikas „Māklera portrets” viešņa.
Dzīves mācība
Turpinot rubrikas „Māklera portrets” ietvaros iepazīstināt mūsu lasītājus ar labākajiem Latvijas mākleru ģildes pārstāvjiem, nevaru vien beigt brīnīties gan par viņu intelektuālo un izglītības līmeni, gan arī par teiciena „Tā kunga ceļi ir neizdibināmi” patiesumu. Diez vai pati rīdziniece Olga Zenčika, kas 1987. gadā, pabeidzot Maskavas Enerģētikas institūtu, kur ieguva inženiera–fiziķa kvalifikāciju, varēja iedomāties tos likteņa līkločus, ko nāksies piedzīvot, iekams ienākt mākleru biznesā. Toreiz, pirms 20 gadiem jautājums viņai bija tikai viens – uz kuru no PSRS pilsētām viņu nosūtīs. Varianti bija vairāki, taču galu galā ceļš viņu aizveda uz Rīgu.
Tagad mūsu stāsta varone godīgi atzīst, ka toreiz ļoti baidījusies, ka dzimtenē neatradīs pielietojumu savai diezgan retajai specialitātei. Taču, pateicoties Maskavas Enerģētikas institūta pasniedzēju atbalstam, Olga kļuva par līdzstrādnieci Rīgas Politehniskā institūta (tagadējā Rīgas Tehniskā universitāte) kvalitātes kontroles laboratorijas instrumentu izstrādes zinātniskajā laboratorijā. Ar ko tur nodarbojās? Izstrādāja tehniku, kas spēja pārbaudīt, piemēram, gāzes vadu metinājumu šuvju biezumu, tās nepārgriežot. Laboratorijā izstrādātās aparatūras pielietojums bija ļoti plašs – sākot ar dzelzceļa sliežu viengabalainības pārbaudēm un beidzot ar metināto šuvju un savienojumu kvalitātes pārbaudēm. Šī tehnoloģija tika izmantota arī kosmiskajā un aviācijas rūpniecībā.
Tiesa, Latvijā tik dziļi zinātnisks darbs PSRS sabrukuma un neatkarības atjaunošanas periodā izrādījās maz pieprasīts. Bet no kaut kā taču bija jāpārtiek, un tas pamudināja mūsu varoni kopā ar viņas zinātniskā darba vadītāju atvērt... šūšanas firmu. Protams, nebija nekādi modes grandu radītie darbi, taču mēteļi ar sintipona oderi tolaik slavenajā Čiekurkalna tirgū tika izķerti. Bet arī tas bija risinājums tikai līdz zināmam laikam, jo, tiklīdz Latvijas tirgū ieplūda ķīniešu darinājumi, tā izrādījās, ka konkurēt ar tiem cenas ziņā vietējām precēm nav pa spēkam.
Pēc mazuļa nākšanas pasaulē Olgas un viņas zinātniskā vadītāja ceļi vēlreiz krustojās deviņdesmito gadu otrajā pusē. Viņš bija izveidojis firmu, kas nodarbojās ar zīmogu izgatavošanu un uzaicināja pie sevis arī Olgu. Sākumā viņa nodarbojās ar sagādes jautājumiem, bet vēlāk arī ar mārketingu. Šajā sfērā viņa nostrādāja sešus gadus. Tieši tik ilgi, lai, kā apgalvo psihologi, cilvēks neizbēgami sāktu domāt par darba vietas vai profesijas mainīšanu. Aizdomājās arī mūsu stāsta varone – ko darīt? Sākumā devās mācīties uz Britu atklāto universitāti, kurā ieguva augstākā līmeņa vadītāja profesionālo izglītību ar specializāciju vadībzinībā un mārketingā. Tobrīd viņai patrāpījās pa rokai Roberta Kijosaki un Šaronas Letčeres grāmata „Naudas plūsmas kvadrants”, kas kardināli izmainīja viņas dzīvi. Grāmatā aprakstītie nekustamo īpašumu darījumi deva impulsu izmēģināt sevi jaunā jomā. Ar šādu domu viņa atnāca pie sava kādreizējā zinātniskā vadītāja un, parādījusi grāmatu, teica – Pamēģināsim! Atbilde bija apstiprinoša. Viņai iedalīja biroja telpas, samaksāja par mācībām, tika izveidota jauna firma ar nosaukumu „LGV Nami”, kurā mūsu sarunas biedre ieņēma direktora posteni...
Pēdējā vagonā...
„Šis solis bija nedaudz avantūrisks, - atzīst Olga. – Mēs uzskatījām, ka esam ielēkuši aizejoša vilciena pēdējā vagonā: nekustamo īpašumu sfērā strādājošo – gan oficiālo, gan neoficiālo – bija ļoti daudz. Un te ierados es – diletante. Par laimi, pirmos darījumus palīdzēja kārtot pazīstami juristi”.
Ar ko sāka? Apzvanīja visus klientus, ar kuriem viņa bija kontaktējusies iepriekšējās darba vietās un paziņoja - ir tagad tāds mākleris vārdā Olga Zenčika. Ja ir vajadzība – laipni lūdzu! Nu, un pašu pirmo objektu, kuru viņai uzticēja pārdot – milzīgu dzīvoklī Rīgā, Dzirnavu ielā – viņa pārdeva veselu... gadu. Šis dzīvoklis savu jauno saimnieku ieguva tikai, pateicoties kārtējam cenu lēcienam. „Šajā laikā, protams, bija arī citi darījumi”, - smaida „Baltic Credit” pašreizējā direktore un līdzīpašniece.
Olgas parādīšanās firmā, kuru viņa tagad pārstāv, bija nejaušība. Reiz satika paziņas, kas meklēja jaunu direktoru uzņēmumam \" Baltiс Credit\". Viņai piedāvāja šo amatu. Un tas jau bija cita līmeņa darbs ar nekustamiem īpašumiem – bija jānodarbojas ar investīciju jautājumiem. Olga pieņēma izaicinājumu. Ar savu iepriekšējo darba devēju viņa šķīrās draudzīgi– atmaksāja mācību izdevumus un atrada firmai jaunu direktoru.
Tas bija 2003. gada beigās. Tobrīd „Baltic Credit” kā uzņēmums pastāvēja jau vairāk nekā divus gadus. Firma nodarbojās ar finanšu pakalpojumu sniegšanu iedzīvotājiem saistībā ar automašīnu iegādi līzingā. Kad uzņēmumā ieradās Olga, par prioritāru kļuva līdzekļu investēšana gleznainos ūdenskrātuvju tuvumā esošos gruntsgabalos, tai skaitā arī Latgalē. Objektus meklēja gan pircēju, gan arī pašas firmas vajadzībām. Rezultātā 2004. gadā (Olga jau bija kļuvusi par uzņēmuma līdzīpašnieci kopā ar Dmitriju Nomaviru un Irēnu Ovsijenko) „Baltic Credit” portfelī bija jau vairāk nekā 500 hektāri zemes.
Par uzņēmuma teicamo reputāciju liecina arī fakts, ka „Baltic Credit” kļuva par darījumu partneri SIA „Purvciema mājas”, kura dibinātāji ir Latvijā pazīstamie uzņēmēji Jānis Naglis, Endo Lapsa, Ilmārs Blumbergs un Māris Tiknuss. Šodien „Baltic Credit” nodarbojas ar tādu partnerfirmas objektu mārketinga virzīšanu un pārdošanu, kā biroju ēka Krustabaznīcas ielā un kempings „Gauja”. Bet ciemats „Eduļi” Ādažu pagastā ir uzņēmumu kopīgais projekts.
Ne kāpj, ne krīt - Ja dzīvokļu tirgus šovasar tiešām apstājās un mums neizdevās noslēgt nevienu darījumu, tad ar zemi situācija ir mazāk traģiska, - stāsta Olga Zenčika. – Trīs gruntsgabalus mēs pārdevām Latgalē un vēl divus – „Eduļu” ciematā. Un uzskatām to par labu rādītāju.
Un kas ir pircēji? Joprojām spekulanti vai arī tie jau ir gala patērētāji?
Tagad pircēji, lielākoties, ir gala patērētāji, bet vēl pirms diviem trim gadiem neapšaubāmi dominēja investori. To vidū bija angļi, norvēģi, zviedri un, protams, Krievijas iedzīvotāji. Patlaban gruntsgabalus Latgalē aizvien vairāk iegādājas cilvēki, kas vēlas šeit uzcelt māju un periodiski atpūsties no pilsētas kņadas, izbaudīt šejienes dabas skaistumu, ķert zivis savā ezerā. Nesen lielu gruntsgabalu iegādājās jauni puiši, kas nodomājuši uz tā uzcelt namiņus meditēšanai.
Vai zemes cenas Latgalē krītas?
Varu runāt par mūsu kompāniju – kopš šā gada pavasara cenas ne kāpj, ne arī krītas. Tiesa, pārdošanas un sarunu procesā ar konkrētu klientu tirgošanās par cenu notiek vienmēr. Nekad nav bijis tā, ka mēs nepiekāptos par kādiem 500 līdz 1000 eiro no kopējās darījuma summas.
Kaimiņos Igaunijā Tallinas apkārtnē atsevišķu zemesgabalu cenas ir kritušās par 30%. Vai šāds notikumu pavērsiens ir iespējams arī Latgalē, ņemot vērā šā reģiona vājo ekonomisko attīstību?
Gruntsgabalu cena Latgales ezeru un upju krastos nekritīsies. Ja nu vienīgi tirgošanās procesā. Iemesls ir tas, ka zemes cena šeit nav sasniegusi to maksimumu, ko dzīvokļu cenas. Turklāt, salīdziniet paši – Kurzemē šodien zemes darījumi tiek slēgti par 3 eiro kvadrātmetrā, bet Latgalē līdzvērtīgu objektu kvadrātmetrs maksā 20-25 santīmus. Pat ja ņem vērā, ka lauki tur ir koptāki, tādai starpībai nevajadzētu būt – pārāk maza ir mūsu valsts. Tādēļ šī starpība laika gaitā izlīdzināsies un diez vai būtu prātīgi runāt par iespējamu Latgales zemes cenas krišanos.
Iespraudums
Olga Zenčika: Minimālā zemesgabala platība pirkšanai Latgalē ir pieci hektāri. Un tas ir līdzvērtīgi 1000 kvadrātmetru iegādei Rīgas tuvumā: visi kaimiņi burtiski ar roku aizsniedzami. Halātā pa pagalmu nepastaigāsi.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
