Neviens mājā pie traģiskā veikala Maxima dzīvot negribēs
Rīgas pilsētas būvvalde apturējusi būvatļauju 12 stāvu ēkai, kuras pakājē gāja bojā 54 cilvēki. Māja nav pabeigta, un šobrīd aktuāls ir jautājums, vai būvdarbu atsākšana vispār būtu pieļaujama. Apkārtējo namu iedzīvotāji tuvākajā laikā sāks vākt parakstus, pieprasot jaunbūves nojaukšanu. Viņiem bail, ka arī tā sabruks un uzgāzīsies virsū citām mājām, izraisot veco paneļmāju domino efektu. Un pat tad, ja tehniski šo lielo ēku traģiskie notikumi nekādi nav ietekmējuši, enerģētiski un emocionāli no tās dveš nāve.
Būs jāpaiet daudziem gadu desmitiem, lai veikala Maxima traģēdija pārstātu sāpēt, bet, lai aizmirstu, varbūt simtiem. «Te ir runa par paaudzēm,» spriež arhitekts Pēteris Blūms. Kapavietas kapsētās sāk aizaugt divas paaudzes pēc pēdējā apglabātā, kad izzūd tiešā radniecības saite. Bet līdz tam mirušos atceras, un projekta attīstītājiem šis fakts ir jāņem vērā.
Par to, ka šis nodarījums ilgi netiks aizmirsts, liecina ziedu kalni un svecīšu tūkstoši, kas joprojām atrodas Maxima nosaukuma pakājē Priedaines ielā 20. Cilvēki joprojām nāk uz traģēdijas vietu – tagad arī tie, kas iepriekš nevarēja sadūšoties. Policistiem vienmēr pa ķērienam ir šķiltavas, lai palīdzētu iedegt svecītes, skarbais vējš savukārt tās cenšas nopūst. Un vēl vējš dārdina atplēstās skārda loksnes, dienu un nakti biedējot tuvāko māju iemītniekus. Viņi tagad ir ļoti satraukti. Mēģina organizēties parakstu vākšanai, pieprasot visa objekta nojaukšanu. Taču vienlaikus baidās no atriebības. Katrs saprot, ka runa ir par ļoti lielām naudas summām. No citām Rīgas vietām atnākušie vai atbraukušie domā tāpat kā ar vietējie – lielā būve jānojauc, jāuzspridzina, vienalga kā, bet jādabū projām, un vietā jāuztaisa skvērs ar piemiņas vietu, kur nolikt ziedus un aizdegt svecītes.
Tomēr skrūvītes...
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://nra.lv/latvija/106932-neviens-maja-pie-tragiska-veikala-maxima-dzivot-negribes.htm
