Nekustamajiem īpašumiem būs jāiedod valstij vēl 120 miljoni
Latvijas nodokļu sistēmā joprojām notik aktīvas pārmaiņas. Pārmāiņu uzdevums ir samazināt fiskālo slogu, kas gulstas uz darbaspēku. Šo nodokļu sistēmas pārmaiņu dēļ nesaņemtos nodokļu ieņēmumus nāksies kompensēt no citiem avotiem, — tostarp, divkārt palielinot nekustamā īpašuma nodokļa ieņēmumus.
To žurnālam m2 un portālam varianti.lv pastāstīja viena no Latvijas nodokļu reformas “lokomotīvēm” — Vjačeslavs Dombrovskis, Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas priekšsēdētājs.
Budžeta ābece
— Pārmaiņas, ko pēdējā laikā piedzīvo nekustamā īpašuma nodoklis, nedrīkst aplūkot, nesaistot to ar visu mūsu valsts nodokļu sistēmu. Īsumā to ieskicēšu, — mūsu sarunas sākumā sacīja Vjačeslavs Dombrovskis. — Viena nodokļu grupa ir tie nodokļi, ar kuriem, teiksim tā, apliek cilvēku ienākumus. Tiem ir divas daļas: pirmā ir iedzīvotāju ienākumu nodoklis (IIN), kas pie mums kopš šī gada ir samazināts līdz 24%, otro veido valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas — 20,16% darba devējam, 9,2% — darbiniekam. Kopā tas veido ienākumu nodokli aptuveni 46% apmērā. Tas ir, ja darba devējs maksā darbiniekam 1 000 latus, tad aptuveni 460 latu no tiem ir samaksāts nodokļos.
Otrā galvenā Latvijas valsts konsolidētā budžeta ieņēmumu grupa ir pievienotās vērtības nodoklis (PVN). Tā pašreizējā likme ir 21%. Pēc savas būtības tas arī ir darbaspēka un peļņas nodoklis — tas ir, ar to tiek aplikta pievienotā vērtība.
Trešā nodokļu ieņēmumu lieluma grupa ir akcīzes nodokļi.
Un ceturtā grupa ir nekustamā īpašuma nodoklis: to veido zemes nodoklis un nodoklis, ar ko tiek apliktas ēkas un būves.
Latvijas nodokļu sistēma ir it kā visnotaļ standartizēta sistēma un maz atšķiras no citu valstu nodokļu sistēmām. Labi rezultāti ir pievienotās vērtības nodokļa (PVN) ieņēmumiem. Tas pats attiecas arī uz akcīzes nodokļiem. Taču ir divas anormālas zonas. Visnopietnākā no tām ir milzīgā nodokļu nasta, kas gulstas uz darbaspēku. Vēl nesen darba devējiem tā bija 46%, kopš 2013. gada — mazliet vairāk par 44%. Tas ir, katrs darbinieka nopelnītais lats darba devējam šogad izmaksā vairāk nekā 44 santīmus, kas jāsamaksā nodokļos. Tas ir daudz.
— Eiropā ir valstis, kurās nodokļu slogs ir tāds pats vai pat lielāks.
— Tas tā ir. Tomēr pie mums tiešām augstas nodokļu likmes ir noteiktas no neapliekamā minimuma — no 45 latiem. Tas ir trieciens maznodrošinātajiem iedzīvotāju slāņiem. Lielākajā daļā Eiropas valstu iedzīvotāju ienākumu nodokļa likmes cilvēkiem ar maziem ienākumiem ir ievērojami mazākas nekā pat vidusslānim, nemaz jau nerunājot par bagātajiem iedzīvotājiem. Tur ir noteiktas progresīvā ienākumu nodokļa likmes: jo bagātāks ir cilvēks, jo augstāka likme. Savukārt mūsu sistēmā visus mēra ar vienu olekti. Tas tad arī savā ziņā provocēja aplokšņu algu parādīšanos. Darba devēji redz, ka viņiem ir izdevīgi oficiāli maksāt minimālo algu, bet pārējo daļu — skaidrā naudā. Tādējādi viņi no katriem simts latiem ekonomē» vairākus desmitus latu. Arī darbiniekam tas šķiet izdevīgi, it īpaši, ja darba devējs piedāvā viņiem izvēlēties vienu no diviem variantiem: vai nu viņi maksā visus nodokļus un pārskaita darbinieka rēķinā mazāk naudas, vai arī oficiāli maksā minimālo algu un pārējo — konvertā, un tad darbinieks saņem lielāku summu. Daudzi piekrīt saņemt vairāk, lai arī visa summa netiek aplikta ar nodokļiem.
Svešais mantojums
— Vai citās valstīs nodokļu sistēmas ir perfektas?
— Katram ir sava pieeja nodokļiem. Ja paraugāmies uz ASV vēsturisko pieredzi, tad XVIII gadsimtā viņiem ienākumu nodokļa nemaz nebija. Galvenos nodokļu ieņēmumus valsts kasei nodrošināja muitas nodevas. Tās bija viegli savākt, jo visas preču plūsmas tika ievestas caur konkrētām ostām. Tāds bija sākums. ASV nodokļu sistēma tika attīstīta gadsimtiem ilgi, līdz pašreizējas nodokļu sistēmas izveidei.
Latvijas nodokļu sistēmas saknes zināmā mērā iesniedzas padomju nodokļu sistēmā, kurā galvenais nodokļu slogs gūlās uz darbaspēka pleciem. Mēs pārgājām uz šo nodokļu sistēmu automātiski, pat neaizdomājoties par to, ka privātuzņēmējiem var rasties vēlēšanās un iespējas izvairīties no nodokļu maksāšanas. Pēdējos gados, kad kopš neatkarības atgūšanas ir pagājuši 20 gadi, mēs cenšamies tikt galā ar šo neefektīvo nodokļu monstru, ieviešot jaunu sistēmu, kas paredz samazināt nodokļu slogu darbaspēkam. Reformu partijai ir izdevies panākt, lai laikposmā no 2013. līdz 2015. gadam sāktu darboties nodokļu sistēmas modelis, kas nodokļu slogu darbaspēkam samazinās par 5%, turklāt nepārceļot tos uz citiem posteņiem. Tas notiks uz plānoto nodokļu ieņēmumu palielināšanas rēķina. Šajā posmā mēs gribētu samazināt darbaspēka nodokļu slogu vēl par aptuveni 4%. Nodrošināt tos tā, lai neciestu valsts budžeta ieņēmumu daļa, nav tik viegli. Katrai Saeimā pārstāvētajai partijai ir savas budžeta prioritātes: pensijas, sociālie izdevumi, atbalsts zemniekiem utt. Tātad jādomā par budžeta ieņēmumu palielināšanu. Tāda rīcība mums šķiet saprātīga un tālredzīga.
Viegli iekasējamie
— Kāda loma jaunajā nodokļu sistēmā ir paredzēta nekustamā īpašuma nodoklim?
— Tas ir ļoti labs nodoklis attīstības valstīm. Labs no tā iekasēšanas viedokļa. Nekustamā īpašuma nodoklis ir ienākumu nodokļa surogāts tādā nozīmē, ka, jo lielāki ir cilvēka ienākumi, jo viņš maksā lielākus nodokļus. Bagāti cilvēki dzīvo labākos mājokļos, vai arī viņiem pieder vairāk nekustamo īpašumu, un tādēļ viņi maksā nekustamā īpašuma nodokli proporcionāli saviem ienākumiem. Tā šim noteikumam būtu jāizskatās ideālā gadījumā. Mūsu realitātē viss nav tik ideāli. Daudziem Latvijas iedzīvotājiem pieder viņu ienākumiem neatbilstoši nekustamie īpašumi. Tā tas ir izveidojies zināmu vēsturisku iemeslu dēļ. Runa ir, piemēram, par pensionāriem, kas dzīvo privātmājās Jūrmalā vai Mežaparkā, kur īpašumiem ir augsta tirgus vērtība un attiecīgi liels nekustamā īpašuma nodokļa maksājums. Tomēr vairākumā gadījumu noteikums «lieli ienākumi — labs nekustamais īpašums» darbojas.
Latvijas gadījumā saistībā ar nekustamā īpašuma nodokli ir arī kāda problemātiska situācija: objektu kadastra vērtības, kuru ievēro, aprēķinot nodokļa maksājuma apmēru, noteikšanas sistēmas nepilnības. Tās pilnveidošana un pensionāriem pieņemama nodokļa izstrādāšana ir obligāts nosacījums, lai mēs varētu sekmīgi pārcelt daļu no nodokļu sloga no darbaspēka uz nekustamo īpašumu nodokli.
Uzsitam sev punus
— Jūs runājat par nodokļu sloga daļas pārlikšanu uz nekustamo īpašumu kā par pārdomātu un ilgtermiņa programmu, ko izstrādājusi Latvijas valdība. Vai tad pati nodokļu piemērošanas prakses maiņa attiecībā uz nekustamo īpašumu nebija laikposma no 2007.—2009. gada ekonomikas krīzes rezultāts, kad Latvijai nācās aizņemties lielas summas ārējos tirgos? Vai to nenoteica kreditoru prasība rast rezerves naudas atdošanai?
— Šādam apgalvojumam piekrītu tikai daļēji. Zemes nodoklis Latvijā bija jau pirms ekonomikas krīzes. Krīzes dēļ tika ieviests mājokļa nodoklis. Kad valsts nonāca krīzē, naudas aizdevēji, protams, pieprasīja rast rezerves naudas atdošanai un formulēja noteiktas fiskālās prasības.
— Acīmredzot, šī iemesla dēļ nodokļa piemērošanas prakse nekustamo īpašumu jomā visu laiku mainās. Vispirms, ievērojot ieteikumus no ārzemēm, tika ieviests mājokļa nodoklis ar likmi 0,1 līdz 0,3% no objekta kadastra vērtības. Pēc tam likmes paaugstināja divas reizes. Sākot ar 2013. gadu, pašvaldībām ir dotas tiesības izlemt, pēc kādām likmēm tiks iekasēts nekustamā īpašuma nodoklis, piešķirot tām nodokļa likmes koridoru» robežās no 0,2 līdz 1,5%.
— Es teiktu, ka biežas pārmaiņas ir dabiska parādība valstij, kas pielāgo kaut ko jaunu, «no malas» paņemtu. Tam iziet cauri visas valstis.
— Tas ir, Latvija dabū punus?
— Tas ir neizbēgami. Tas, kas sekmīgi notiek vienā valstī, ne vienmēr uzreiz sekmīgi norit citā. Jāveic korekcijas, lai gan gribētos uzreiz visu izdarīt pareizi. Latvija ir attīstības valsts, kas pārņem sekmīgo valstu praksi. Padomājiet paši! Ja žigulim ieliktu BMW motoru, diez vai viss uzreiz darbosies bez aizķeršanās. Vajadzēs pielāgot detaļas un notikt kaut kādam kardinālu pārveidojumu procesam. Tāpat tas bija arī ar Latviju: bija nekustamā īpašuma nodoklis, ieviesa mājokļa nodokli. Pēc tam radās izpratne, ka kaut kas nav kārtībā ar objektu kadastra vērtības noteikšanas metodiku. Sāka pētīt, kas notiek, un konstatēja, ka cilvēki līgumos cenšas norādīt samazinātas nekustamā īpašuma darījumu summas, jo jāmaksā valsts nodeva 2% apmērā no objekta vērtības. Mēs mācāmies. Diemžēl mācīšanās procesā bez puniem neiztikt.
Vēlreiz uzsveru: ideālu sistēmu nav, un neizdosies ar burvju nūjiņas mājienu kaut ko «pārcelt» pie mums. Pasaules prakse ir ļoti dažāda. Piemēram, Francijā mājokļa nodokļa likme vispār netiek izteikta procentos no kadastra vērtības. Viņiem ir bagātības nodoklis, kura jēdziens ietver arī nekustamā īpašuma esamību. Tikai tas attiecas uz bagātajiem iedzīvotājiem. Vienkāršajiem iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir mazāki par noteiktu līmeni, nekustamā īpašuma nodoklis tiek aprēķināts kā procentuāla daļa no analoģiska mājokļa sava raksturlieluma ziņā gada īres maksas. Līdz ar to, ņemot vērā, ka vidējais īres maksas apmērs «nelēkā» tik ļoti kā nekustamo īpašumu cenas, tiek iegūta zināma nodokļu maksājumu stabilitāte. Kadastra vērtība var stipri svārstīties, un to uzskatāmi demonstrē mūsu Jūrmala. Mūsu galvenajā kūrortā parādījās pircēji no Krievijas, un strauji sāka paaugstināties cenas. Vienlaikus tika paaugstināta arī kadastra vērtība un pieauga nodokļa maksājumu apmērs. Nemainījās tikai šeit daudzās paaudzēs dzīvojošo vietējo iedzīvotāju ienākumi. Jūrmalniekiem par saviem nekustamajiem īpašumiem pēkšņi nācās maksāt lielu nodokli, kas, raugoties no vienas puses, iespējams, nebija taisnīgi. No otras puses, visi Jūrmalas māju īpašnieki potenciāli bija kļuvuši bagātāki! Viņi var izdevīgi pārdot savu īpašumu, un tie, kam nav paveicies būt par kūrorta nekustamā īpašuma īpašniekiem, viņus var tikai apskaust.
Savukārt franči ir izveidojuši nekustamo īpašumu nodokļu sistēmu, kas nav tik ļoti pakļauta cenu svārstībām. Taču ie-viest Francijas sistēmu Latvijā būtu pārāk sarežģīti, jo īres mājokļu tirgus pie mums nav tik attīstīts un būs ļoti grūti noteikt īres maksas tirgus apmēru.
Pasaulē ir daudz un dažādu risinājumu, kas nodrošina budžeta ieņēmumus no nekustamā īpašuma. Vienprātības, kā to labāk izdarīt, nav. Turklāt, jāņem vērā arī valsts attīstības līmenis. Daudzās valstīs darbaspēka nodokļi tiek iekasēti tik labi, ka tām nav vajadzības pārlikt šo slogu uz nekustamajiem īpašumiem.
Ideāls noziegums
— Arī pie mums taču varētu aprobežoties ar «fiskālās cīņas» pastiprināšanu un atstāt mierā nekustamā īpašuma nodokli!
— Atgriežamies mūsu sarunas sākumā. Uzveikt aplokšņu algas var, tikai veicot pasākumu kompleksu. Bargāki sodi par aplokšņu algām problēmu neatrisinās. Aplokšņu algu maksāšana pēc savas būtības ir ideāls noziegums: iedzīvotāju uztverē nav pat cietušo. Tas, ka valsts no aplokšņu algām nesaņem nodokļus, kas nepieciešami pensiju maksāšanai, daudziem diemžēl nešķiet svarīgi. Mums ir vajadzīgs kliņģeris — papildu motivācija. Atkārtoju vēlreiz: par katru darbiniekam izmaksātās algas latu piemaksāt vēl 44 santīmus — uzņēmējam tas ir ļoti daudz.
— Un cik nav daudz?
— Esmu pārliecināts, ka darbaspēka nodokļi ir jāsamazina līdz vidējam rādītājam, kaut vai aptuveni līdz 35 santīmiem par latu. Pēc tam ir jāpāriet uz progresīvu pakāpju sistēmu: jo mazāki ienākumi, jo mazāka likme, savukārt jo lielāki ienākumi, jo lielāka likme. Uzsveru: lai varētu pāriet uz pakāpju pamatu, vispirms ir jāsamazina vidējā likme. Tajā pašā Īrijā vidējais summārais nodoklis, ar ko tiek aplikts darbaspēks, ir 25%. Mūsu nodoklis nav augstākais Eiropā, taču, salīdzinot ar attīstības valstīm, tas ir liels.
Izdevīgi, bet ne visiem
— Ko tādā gadījumā mums gaidīt tuvākajā nākotnē?
— Mūsu galvenais uzdevums ir turpināt samazināt darbaspēka nodokli. Līdz 2015. gada beigām tas samazināsies par 4% uz iedzīvotāju ienākumu nodokļa pazemināšanas rēķina (tas tiks samazināts līdz 20%). Vēl par 4% iedzīvotāju ienākumu nodokli var samazināt, pārceļot nodokļu slogu uz nekustamajiem īpašumiem.
— Vai tas ir vai nav izdevīgi Latvijas vidēji statistiskajam iedzīvotājam, kas strādā algotu darbu? Jūs samazināsiet darbaspēkam piemēroto nodokli, bet atgūsiet zaudēto ar nekustamā īpašuma nodokli...
— Ja cilvēks ir algota darba strādnieks ar vidusmēra ienākumiem vai ja tie ir zem vidējā līmeņa, un par viņu tiek maksāti visi nodokļi, jaunajā sistēmā viņš būs tikai ieguvējs tajā nozīmē, ka no iedzīvotāju ienākumu nodokļa viņš iegūs vairāk, nekā būs tie izdevumi, kuri viņam radīsies augstāka nekustamā īpašuma nodokļa dēļ. Tīri matemātiski zaudēs tie cilvēki, kam ir ļoti lieli ienākumi un dārgs nekustamais īpašums, tie, kam nav attiecību ar darba devējiem, sabiedrību ar ierobežotu atbildību īpašnieki un pašnodarbinātas personas. Viņu ienākumi nav darbaspēka nodokļa bāze. Viņi faktiski dzīvo uz dividenžu rēķina un no iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanas neko neiegūs. Kopumā ņemot, vairāk maksās arī tie, kuri lielāko daļu algas saņem aploksnēs.
Savukārt, runājot par mājokļa un nekustamā īpašuma nodokļiem kopumā (aizdomājas — m2), aprēķini ir vienkārši. Ja runājam par iedzīvotāju ienākumu nodokļa samazināšanu par 4 punktiem, tas nozīmē, ka budžets nesaņems aptuveni 120 miljonus latu. Tas aptuveni atbilst kopējiem ieņēmumiem no nekustamā īpašuma nodokļa. Tātad mums potenciāli jārunā par nekustamā īpašuma ieņēmumu dubultošanu. Tas nenozīmē automātisku likmes dubultošanu. Ir jāturpina darbs, kas saistīts ar nekustamo īpašumu vērtības tuvināšanu to tirgus vērtībai. Pagaidām diemžēl labi izdodas novērtēt tikai masu objektu — padomju laiku sērijveida dzīvojamo māju kadastra vērtību. Jaunbūvju un privātmāju kadastra vērtības būtiski atšķiras no to reālās tirgus cenas. Pareizāk un precīzāk novērtējot kadastra vērtību, mēs varēsim palielināt nodokļu ieņēmumus.
Turpināsim cīnīties ar shēmām, kas tiek izmantotas, lai izvairītos no nekustamā īpašuma nodokļiem. Jāpievērš uzmanība visiem sīkumiem, jo no tiem veidojas kopējā aina. Es vadu Saeimas nodokļu politikas apakškomisiju, kas izstrādā nekustamo īpašumu likumu. Lūk, viens no piemēriem — nekustamā īpašuma nodokļa atvieglojumi kultūras nozīmes objektiem. Mēs gatavojam labojumus, kas paredz atvieglojumus tikai labā stāvoklī esošiem objektiem. Ir jāaizver arī citas likumdošanas «spraugas», ko izmanto viltnieki. Piemēram, dzīvojamajiem nekustamajiem īpašumiem, kas tiek izmantoti komerciāliem mērķiem, nodokļa likme ir samazināta. To izmanto komersanti, kam ir lieli mājokļu portfeļi: viņi noslēdz fiktīvus līgumus par mājokļu izīrēšanu komerciāliem mērķiem, lai gan patiesībā nevienam nekas netiek izīrēts. Pret to ir jācīnās. Tas padarīs veselīgāku kopējo ainu.
Ja vien būtu vēlēšanās
— Vai nedomājat sapurināt īres mājokļu tirgu, kur īpašnieki praktiski nemaksā nodokļus no gūtajiem ienākumiem?
— Mūsu darba grupa ir mēģinājusi pievērst šim jautājumam Valsts ieņēmumu dienesta uzmanību. Mums atbildēja, ka tam nav resursu un viņi nezina, kā apsekot visus īres gadījumus. Latvijā ir liels skaits specializētu nekustamā īpašuma interneta resursu. Ieejiet internetā un skatieties! Uzraugiet konkrētas adreses un tālruņu numurus. Viss ir paveicams, ja vien ir vēlēšanās. Problēmu rada tas, ka pietrūkst vēlēšanās.
— Kā ir ar pašvaldībām piešķirto tiesību pašām noteikt nekustamo īpašumu nodokļa likmes apmēru praktisko pusi?
— Mūsu centrālās varas un pašvaldību savstarpējo attiecību vēsture ir nedaudz ciniska. Centrālajai varai ir niķis uzvelt pašvaldībām noteiktu atbildību, nostiprinot to likumdošanas līmenī. Piemēram, pašvaldībām ir jāuztur skolas un bērnudārzi. Tikai valdība sevi ne vienmēr apgrūtina ar finansējuma meklēšanu. Centrālā vara dažreiz krīt kārdinājumā rūpes par ienākumu sadali atstāt sev, bet problēmu risināšanu uzkraut» pašvaldībām. Ieviestais nekustamā īpašuma nodokļa likmes «koridors» ir solis centrālās varas un pašvaldību attiecību normalizēšanas virzienā, — lai pašvaldības nesūdzētos. Gribat uzturēt savas skolas labā kārtībā vai nodrošināt komfortablākus bērnudārzus? Lūk, jums ienākumu avots: nekustamā īpašuma nodoklis, no kura 80% ieņēmumu nonāk vietējā budžetā. Ja esat nodomājuši piemērot augstu likmi, pašiem jāpārliecina vēlētāji, ka, paaugstinot nodokli, nauda tiks novirzīta, lai sniegtu sabiedrībai un līdz ar to nodokļu maksātājiem vēl vairāk labuma, un tas remdēs cilvēku nožēlu par lielākiem nekustamā īpašuma nodokļa maksājumiem.
— Pašvaldības varēs noteikt 0,2% nodokli un varēs noteikt arī 1,5%. Šajā sakarībā iešaujas prātā doma, ka tas ir instruments, ar kura palīdzību var koķetēt ar vēlētājiem.
— Uzskatu, ka ir labāk, ja pašvaldībām ir šāds instruments, nekā tāda nav. Tā vai citādi, tomēr vietējiem politiķiem nāksies vairāk domāt par savu vēlētāju reakciju.
— Kad varētu būt pielikts punkts jautājumam par dalītajām īpašuma tiesībām, kas reglamentē attiecības starp tiem iedzīvotājiem, kuri dzīvo daudzdzīvokļu mājās, kas ir uz īpašniekam piederošas zemes, un attiecīgo zemesgabalu īpašniekiem. Kāds, jūsuprāt, būtu taisnīgākais risinājums?
— Šo jautājumu joprojām izskata Saeimas komisijās. Dalītais īpašums ir restitūcijas (tas ir, tiesību atjaunošana ) kropls veidojums. Manuprāt, vispareizākais risinājums būtu izpirkšana. Vai nu zemes īpašniekiem jāizpērk visa daudzdzīvokļu māja, vai arī mājas iemītniekiem jāizpērk zemesgabals, uz kura ir māja. Otrs risinājums ir reālāks. Taču jāizpērk ir tā zeme, kas ir tieši zem mājas, un par taisnīgu un nevis mākslīgi uzpūstu cenu». Šajā kontekstā jautājums ir saistīts ar objektīvas kadastra vērtības tematu. Turklāt ir jānodrošina, ka daudzdzīvokļu māju iedzīvotājiem ir iespēja izpirkt zemi zem daudzdzīvokļu mājas nevis ar vienu maksājumu, bet vairāku gadu laikā.
Savukārt Latvijas Tieslietu ministrijas virzītais lēmums paredz, ka dalītā īpašuma gadījumā nosakāms, ka tas ir zemes īpašnieku pienākums maksāt zemes nodokli, nevis atbilstošu māju iedzīvotāju pienākums. Šis lēmums paredz arī iespēju apstrīdēt tiesā nomas likmi, bet tas ir neefektīvs solis, kas nerisina problēmu kardināli. Tā tikai vēl tiesām pietrūkst — izskatīt arī strīdus par nomas likmēm!
Tāds, lūk, liberālisms!
— Latvijas plašsaziņas līdzekļi pirms pāris gadiem rakstīja, ka Rīgas mērs Nils Ušakovs jūs esot nodēvējis par «traku liberāli». Kā jūs pats definētu savu ekonomisko platformu, un kas ir tās stūrakmens?
- Ko nozīmē «traks liberālis»?! (pasmaida. — m2). Liberālisma jēdzienu savulaik ļoti skaisti ir formulējis tāds «liberālis» kā kādreizējais …īnas komunistiskās partijas līderis Mao Cze Duns. Viņš teica apmēram šādi: «Iedodiet cilvēkam zivi, un jūs viņu paēdināsiet uz vienu dienu. Iemāciet viņu ķert zivis, un viņš būs paēdis visu savu atlikušo dzīvi.» Liberālisma politika akcentē ticību katra cilvēka individualitātei un viņa spējām. Tā paredz dot cilvēkam zināmu rīcības brīvību un iespēju uzņemties atbildību par pieņemtajiem lēmumiem. Tas viņu motivē attīstīties. Savukārt neliberāla politika cilvēkus uzskata, varētu teikt, par aunu baru — viņu vietā daudz kas ir jāizlemj, jādomā un jādod žēlastības dāvanas. Ja tā, tad šādā izpratnē es esmu liberālis.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2407
