Līga Plaude: Bet kad tad vēl strādāt, ja ne tagad?!
Romāns Golubevs, 04.2008
Oficiālais statuss Līgai Plaudei kompānijā „Vestbalt” ir valdes priekšsēdētājas postenis, kurā viņa atrodas trīs mēnešus. Taču patiesībā vienas no Latvijas pieredzes bagātākās mākleru struktūras stratēģiskā vadība viņas rokās bija jau tad, kad viņa vēl vadīja šīs kompānijas Tirdzniecības grupu. Un diez vai viņas tēvam un „Vestbalt” dibinātājam Aldim Plaudim jelkad ir bijis iemesls izjust nožēlu par savu pēcteci: Līga strādā ar trīskāršu enerģiju. Jo vairāk tāpēc, ka tas viņai sniedz gandarījumu.
Kompānija „Vestbalt” ir viens no trim pieredzes bagātākajiem Latvijas nekustamo īpašumu tirgus spēlētājiem. Tās licence ir datēta ar 1991. gadu. Un, varētu likties, Līgas Plaudes liktenis bija izšķirts jau no paša sākuma: kur vēl, lai viņa ietu strādāt, ja ne sava tēva – Alda Plaudes firmā? Tomēr tas būtu pārāk vienkārši. Vēl skolas gados Līga sāka domāt par jurista karjeru un tādēļ par viņas pirmo augstskolu kļuva Igaunijas Universitāte, kur viņa apguva starptautiskās jurisprudences pamatus. Beidzot studijas, Līga nolēma izmēģināt spēkus patentu jomā, aizstāvot izgudrotāju tiesības. Taču šī izvēle diemžēl nesniedza gaidīto gandarījumu. Pirmkārt, izrādījās, ka ļoti daudz kas juridiskajās lietās ir atkarīgs nevis no tevis paša, bet no taviem sakariem un specifiskām niansēm... Nu, un, otrkārt, šis darbs bija pārāk prognozējams un vienveidīgs. Bet Līgai gribējās kaut ko spilgtāku un intensīvāku… Un, lūk, tieši tad tēvs piedāvāja viņai piedalīties pieteikumu noformēšanā palīdzības saņemšanai no Eiropas fondiem tūrisma objektu rekonstrukcijai un renovācijai. Aldis Plaude tobrīd bija iegādājies Mālpils muižu – valsts nozīmes arhitektūras pieminekli un tieši tās atjaunošanai bija vajadzīgas finanses.
Līga iegrima jaunajā darbā. Lai pareizi noformētu pieteikumu, nācās iedziļināties visdažādākajos sīkumos, kas nekādi nebija saistīti ar juridisko izglītību. Bet, nekas – galā viņa tika. Visu šo laiku mūsu stāsta varone pavadīja „Vestbalt” birojā un tādēļ ik dienas saskārās ar mākleru darbu. Bija interesanti noraudzīties uz viņiem no malas. Sākumā tikai noraudzīties, līdz reiz tēvs viņai piedāvāja pamēģināt pastrādāt šajā jomā. Savu pirmo darījumu Līga atceras ar smaidu: „Mana alga tobrīd bija fiksēta – 150 latu. Tieši tik \'\'Stockmann\'\' veikalā maksāja viena jaka, kura man bija iepatikusies. „Atļauties to toreiz nevarēju. Kāds gan mans bija prieks, kad komisijas nauda par nelielu telpu izīrēšanu diviem vācu uzņēmējiem iznāca 300 latu. Jakai pietika! Spilgtākas šīs atmiņām padara arī tas, ka tūlīt pat pēc līguma noslēgšanas es ar abiem uzņēmējiem izgāju uz ielas un satiku tēvu. Biju toreiz bezgala lepna par sevi, tā teikt, skaties – pati nokārtoju darījumu!”.
Ilgu laiku Līga nodarbojās ar divām lietām vienlaicīgi – turpināja noformēt pieteikumus naudas saņemšanai no fondiem un strādāja ar nekustamiem īpašumiem. Un pēdējais viņai padevās aizvien labāk un labāk. Pamazām kolēģi arvien vairāk un vairāk sāka vērsties pie viņas pēc padoma. Ar tēva vārda maģiju tam vairs nebija sakara. Mākleri novērtēja pašas Līgas profesionālās spējas. „Man ļoti palīdzēja mana juridiskā izglītība un pieredze, kuru es ieguvu, gatavojot pieteikumus Eiropas fondiem, - atzīst „m2” sarunas biedrene. – Es spēju sniegt klientam plašu profesionālu pakalpojumu klāstu: pati gan noformēju darījumu, pati kārtoju dažādus juridiskos jautājumus, pati vienojos ar bankām par hipotēkas kredītu…”
Tādēļ nav nekā neparasta, ka 2005. gadā tieši viņa sāka vadīt „Vestbalt” Tirdzniecības grupu, bet vēl pēc pāris gadiem faktiski sāka vadīt visu kompāniju, ļaujot tēvam nodoties savai iemīļotajai nodarbei – ceļošanai. Tas viss, protams, prasa laiku. „Es nekad neierodos darbā vēlāk par 8 rītā un neaizeju agrāk par septiņiem vakarā. Dažreiz darbā nākas aizsēdēties arī līdz pusē desmitiem vakarā un arī strādāt brīvdienās. Taču neuzskatu to par kaut ko briesmīgu. Ja nestrādāšu tagad, kamēr esmu jauna, kad tad? Varbūt kad man būs 50-60 gadu, es arī gribēšu daudz ceļot, kā tētis. Taču, lai to varētu, man jāizveido noteikta materiālā bāze”, - pasmaida Līga.
Protams, izvirzot augstas prasības sev, mūsu varone ar tādu pat mērauklu pieiet arī saviem padotajiem. Kompānijā ir noteikti iekšējie noteikumi, tai skaitā arī attiecībā uz dienas kārtību, kas vienmēr sākas ar sapulci. Tas vajadzības gadījumā ļauj ikvienam pastāstīt par problēmām un saņemt no kolēģiem profesionālu padomu. „Vestbalt” mākleriem ir noteikta finanšu latiņa – tas ir, komisijas lielums par darījumiem, kas viņiem jāpienes kompānijai. Tas disciplinē un stimulē: esi gatavs samierināties ar mazumiņu vai sēdēt, neko nedarot – durvis ir vaļā! Un pašreizējā tirgū nekā citādi neizdzīvot. Agrāk gan mākleri pamanījās saņemt lielu naudu, tikpat kā neko nedarot: ievietoja sludinājumus pāris populāros interneta portālos, parādīja dzīvokli un varēja uzskatīt, ka komisijas nauda jau ir kabatā. Tagad katrs objekts un katrs klients prasa īpašu uzmanību. Jāmeklē jauni iedarbīgi pārdošanas instrumenti, nevar sēdēt uz vietas, bet jābūt nepārtrauktā kustībā. Tikai saprast to un pielāgoties jaunajiem apstākļiem spēja ne visi. Un tādēļ daudzi mākleri vai nu ir jau mainījuši darbības jomu, vai arī apdomā šādu soli. Taču profesionāļi ar lielo burtu – tie, kas šim darbam nodomājuši veltīt visu savu dzīvi – joprojām tiek augstu vērtēti.
„Vestbalt” nākotnē Līga raugās ar lielu optimismu. Jā, norit zināma darbinieku štata optimizācija, piedevām tirgū ienāk jauni spēlētāji no ārzemēm. Taču tiem, kam ir izveidojusies sava klientu bāze, īpaši satraukties nav par ko. Ja klients ilgus gadus ir griezies pie viena un tā paša vidutāja un ir bijis ar to apmierināts, viņš sadarbosies ar to arī turpmāk. „Darījumi ar dzīvokļiem notiks arī turpmāk. Galvenais ir tevis piedāvātā objekta kvalitāte. Labs projekts labā vietā vienmēr atradīs savu pircēju”, - ir pārliecināta Līga. Tādēļ viņas vadītā kompānija turpina sekmīgi attīstīt savus projektus un nedomā aiziet no šā biznesa. Pašreiz kompānijas portfelī dažādā realizācijas stadijā ir pieci lieli objekti. To skaitā ir Juglas ezera krastā paredzētais objekts „Gadalaiki”, kura attīstīšanu nācās apturēt apkārtējo māju iedzīvotāju protestu dēļ.
„Šī pieredze iemācīja man uzmanīgāk izturēties pret citu cilvēku viedokļiem. Tava sākotnējā pozīcija ne vienmēr ir pareiza un, ja saskaņā ar likumu gruntsgabala apbūves intensitāte ļauj būvēt piecstāvu mājas, tas vēl nenozīmē, ka jāorientējas uz maksimumu. Dažreiz attīstītājam ir vērts padomāt par apkārtējiem cilvēkiem un apstāties, pie, teiksim, trim stāviem. Kontaktēšanās ar cilvēkiem ļāva mums zināmā mērā pārdomāt šā projekta filozofiju un, ceru, atrast kopēju valodu ar Juglas iedzīvotājiem”, - gatavību kompromisiem pauda Līga.
Vienmēr ir jābūt optimistam un nedrīkst sēdēt, rokas klēpī salicis! Tas nav vienkārši sauklis. Tas ir arī Līgas Plaudes dzīves kredo.
Līga Plaude par tirgu:
Pašreizējā tirgus situācija turpināsies vēl divus gadus. Tomēr jau tagad vērojama neliela pircēju aktivizēšanās. Taču visās dzīves sfērās ir jūtams, ka cilvēki kļūst taupīgāki. Viņiem ir vajadzīgs laiks, lai pielāgotos šai situācijai, lai pierastu rēķināties ar saviem reālajiem ienākumiem un nevis ar banku devīgi dāļātajiem aizdevumiem, kurus tagad ir jāatdod.
Ziņa publicēta sadarbībā ar www.varianti.lv
