Kuriozi
Kuriozi
25.06.2009
Gavrikovam punšam
Krievijas imperators Aleksandrs I gribēja sev iegādāties papagaili, un viņa vēlēšanās tika nekavējoties izpildīta. Tolaik reti sastopamo putnu viņam uzdāvināja kāds augsts ierēdnis Aleksandrs Nariškins.
Interesanti bija tas, ka Nariškinu bieži apciemoja kāds Gavrikovs, Pēterburgas aizņēmuma bankas jaunākais direktors. Viesmīlīgais saimnieks katrreiz skaļi pavēlēja kalponei pasniegt viesim punšu, kas bija Gavrikova iecienītais dzēriens. Reiz Krievijas valdniekam tika nodots izskatīšanai apbalvojamo ierēdņu saraksts. Kad saraksts tika nolasīts, pie vārdiem „valsts padomniekam Gavrikovam” kabinetā esošais papagailis negaidīti ieķērcās:”Gavrikovam punšam, Gavrikovam punšam!”Aleksandrs I iesmējās un iepretī apbalvojamā ierēdņa uzvārdam pašrocīgi pierakstīja: „Gavrikovam punšam!”
Līdzeklis izturībai un rakstura stingrībai
Reiz, karojot ar šahu Dariju, slavenais grieķu karavadonis MaķedonijasAleksandrs sarīkoja sava karaspēka skati. Viņš pats uzsēdās skaistuļa auļotāja mugurā. Pēkšņi Aleksandrs pamanīja kareivi, kura zirgs bija stipri novārdzis un izskatījās diezgan nožēlojami. Karavadonis sadusmojās un pavēlēja kareivim nokāpt no zirga. Kareivis tikai pasmējās. Maķedonijas Aleksandrs aizsvilās dusmās un viņam uzsauca: „Pie manis!” Kareivis nekustējās no vietas. „Par ko tu smejies?” gribēja noskaidrot karavadonis. Kareivis nenobijās un lepni paziņoja Āzijas uzvarētājam:„Mani sasmīdināja tavas dusmas un tava uzvedība. Tu sēdi zirga mugurā, ar kuru veikli vari aizmukt no ienaidnieka, bet es turpretī uz sava klepera nekur tālu netikšu.Tāpēc man jāparāda ienaidniekam, ka esmu izturīgs un ar stingru raksturu. Neraugoties uz to, tu dusmojies un vēl kaunini mani.” Aleksandram tā iepatikās šī atbilde, ka viņš vienkāršo kareivi iecēla par karavadoni.
Ne jau lietas izdaiļo cilvēku
Pazīstamais dāņu pasaku rakstnieks Hanss Kristiāns Andersens parasti savai ārienei nepievērsa nekādu uzmanību un ģērbās diezgan nevīžīgi. Reiz, kad viņš, uzvilcis savu apvalkāto lietusmēteli un uzlicis galvā saņurcīto cepuri, devās pastaigā pa Kopenhāgenas ielām, kāds garāmgājējs viņam familiāri pavaicāja: „Sakiet, vai jūs patiesi šo nožēlojamo lietu, kas jums uzlikta galvā, saucat par cepuri?” Andersens neapjuka un mierīgi atvairīja uzbrukumu:„Bet vai jūs to nožēlojamo lietu, kas atrodas zem jūsu modernās cepures, saucat par galvu?”.
Zivis-gardēdes
Skotu filozofs Deivids Jums, kas vecumdienās bija stipri pieņēmies svarā, kādas dāmas sabiedrībā atradās uz kuģa, kurš peldēja cauri Lamanša jūras šaurumam. Jūrā sākās vētra. „Droši vien mūs apēdīs zivis,” filozofs mierīgi noteica. „Bet pie kura tās ķersies vispirms – pie jums vai pie manis?”sarunu turpināja dāma. “Rīmas metīsies man virsū,” atbildēja Jums, „toties gardēdes izvēlēsies jūs.”
Liels retums
Reiz, intervējot zinātnieku Albertu Einšteinu, jaunā žurnāliste uzdeva viņam jautājumu:„Sakiet lūdzu, ar ko laiks atšķiras no mūžības?”. „Ja man būtu laiks, lai izskaidrotu jums šo atšķirību,” sacīja Einšteins,” tad paietu mūžība, pirms jūs to saprastu.”
Tagad par vēl vienu saskarsmes gadījumu ar „spalvas haizivīm”. Kāds žurnālists vēlējās no Einšteina uzzināt, kur viņš fiksē savus domu graudus – bloknotā vai piezīmju grāmatiņā. Zinātnieks paskatījās uz žurnālistu, kas stāvēja ar atvērtu piezīmju grāmatiņu rokās, un sacīja: „Dārgais... izcilas domas ienāk prātā tik reti, ka tās nav grūti atcerēties.”
Par vecumu labāk būtu nedomāt
Amerikāņu uzņēmējs un izgudrotājs Tomass Alva Edisons savos 84 gados vēl bija saglabājis možu garu.
„Kā jums tas izdodas?” viņam bieži vaicāja.
„Es nevienam neizpaužu savas jaunības noslēpumu,” viņš vienmēr atbildēja.„Vienīgais, ko varu teikt par vienu no savām metodēm, kura ļauj saglabāt jaunību, ir – izvairieties domāt par vecumu.”
Kam tev vajadzīga mana nauda?
Austriešu komponists Johans Štrauss, būdams jau cienījamā vecumā, apprecēja jauniņo aktrisi Anželiku Dītrihu. Pirms laulību ceremonijas viņš lika līgavai zvērēt, ka pēc viņa nāves tā arī izbeigs savas šīs zemes gaitas. Jaunā sieviete apzvērēja, saprazdama, ka pēc vīra nāves tai nebūs grūti pārkāpt doto zvērestu. Pēc kāda kopdzīvē pavadītā laika, viņa, ieskatoties valšu karaļa rakstāmgalda atvilktnē, atrada tajā aploksni ar uzrakstu „Mans testaments”. Atverot aploksni, viņa atklāja, ka Štrauss visu savu mantu un naudu ir novēlējis mūzikas skolas dibinātājiem. Saniknotā Anželika metās virsū dzīvesbiedram ar pārmetumiem: „Kā tu drīkstēji aizmirst par mani savā testamentā? Vai tad es neesmu tava sieva?” Štrauss atbildēja: „Kam tev vajadzīga mana nauda? Vai tad tu man neapsolīji nošauties, stāvot pie mana zārka?” Valšu karaļa sieva vispirms apjuka, bet pēc tam attapās:”Bet ja nu es aizšautu garām, ko tad es bez naudas iesāktu!”
Jāpiezīmē, ka vēlāk Johans Štrauss no Anželikas izšķīrās.
Skaudīgie kaimiņi
Bernardam Šovam reiz vaicāja, cik viņš gribētu nopelnīt, lai varētu uzskatīt sevi par laimīgu.”Tik, cik es nopelnu, pēc savu kaimiņu ieskatiem,”atbildēja angļu dramaturgs.
Ja es būtu vecāks
Franču šansons Moriss Ševaljē nolēma apmeklēt reviju – teātra izrādi, kas sevī apvieno operetes, baleta, kabarē un varietē elementus. Pēc skaisto meiteņu uzstāšanās Ševaljē smagi nopūtās:
„Ak, ja es būtu par 20 gadiem vecāks!”
„Šķiet, jūs gribējāt teikt, par 20 gadiem jaunāks?”viņa teikto centās izlabot blakus stāvošie skatītāji.
„Nē, nē, tieši par 20 gadiem vecāks. Tad tas viss mani absolūti nesatrauktu...”
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/957
