Kaut pāris gudru frāžu
Kaut pāris gudru frāžu
Mūsdienu politiķi un uzņēmēji bieži pārmet žurnālistiem, ka viņi raksta to, ko viņi nav teikuši. Līdzīgi atgadījās arī vācu dzejniekam un publicistam Heinriham Heinem viņa literāta karjeras sākumā, kad viņš strādāja par korespondentu kādā avīzē. Reiz kāds politiķis, ieraudzījis avīzē savu runu Heines atstāstījumā, vērsās pie viņa ar pārmetumiem.
„Es to neesmu teicis!” paziņoja politiķis.
„Sakiet paldies, ka es jūsu esmu pateicis kaut pāri gudru frāžu!” nesatricināmā mierā atcirta nākamais vācu literatūras spīdeklis.
Reveranss sulainim
Viens no pasaules vēsturē nedaudzajiem ģenerālisimusiem – krievu karavadonis Aleksandrs Suvorovs – izcēlās ar saviem neatkarīgajiem spriedumiem. Viņam ārkārtīgi nepatika cara galmā izplatītā amatu un titulu dāvāšana par labākas iztapšanas prasmi, nevis par nopelniem. Reiz, ieejot Ziemas pilī, Suvorovs zemu paklanījās sulainim. Uz izbrīnīto klātesošo jautājumiem ģenerālisimuss atbildēja: „Šodien viņš ir sulainis, bet rīt, kas zina, varbūt jau būs grāfs!”
Kailas sievietes neglābt!
Amerikas Savienoto Valstu likumdošana pamatojas uz precedentiem. Tādēļ, ja kāda nelaime notiek pilnīgi absurdu iemeslu dēļ, bet prasītāji par to iesniedz prasību pret varas institūcijām, varas pārstāji visiem spēkiem cenšas nepieļaut šādu prasību atkārtošanos, ieviešot to vai citu aizliegumu. Tas attiecas arī uz ugunsdrošību. Piemēram, Čikāgā ir pasludināts, ka ēšana degošā mājā ir noziegums. Jaunorleānā ir aizliegts piesiet pie ugunsdzēsēju hidrantiem… krokodilus, savukārt Fortmedisonā ugunsdzēsējiem pirms izbraukšanas uz ugunsgrēka vietu ir obligāti jāvingrinās veselas 15 minūtes… Un nevienu nemulsina, ka pa to laiku, kamēr ugunsdzēsēji vingrināsies, objekts var nosvilt līdz pamatiem. Vēl trakāk ir Sentluisā, kur ugunsdzēsējiem kategoriski aizliegts glābt kailas, kā arī tikai halātā vai naktskreklā ģērbtas sievietes. Savukārt Jaunbritānijā ugunsdzēsēju automašīnu ātrums, braucot uz ugunsgrēka vietu, ir ierobežots līdz 25 jūdzēm stundā (40 km/st.).
Sacerētāji – dzērāji!
Reiz krievu kazaku ģenerāli Matveju Pavlovu iepazīstināja ar slaveno krievu vēsturnieku Nikolaju Karamzinu. Ģenerālis, ielējis sev mēriņu ruma, vērsās pie sava jaunā paziņas un teica: „Prieks iepazīties! Man vienmēr ir patikuši sacerētāji, jo viņi visi ir dzērāji.”
Liels pakalpojums cilvēcei
Reiz pie angļu rakstnieka un dramaturga Bernarda Šova, kas bija īsta visdažādāko joku un domugraudu krātuve, pēc padoma vērsās kāds medicīnas students. Jaunais cilvēks bija nolēmis pamest medicīnu un kļūt par rakstnieku.
„Manuprāt, es tādējādi izdarīšu lielu pakalpojumu cilvēcei,” bija pārliecināts augstās domās par sevi esošais students.
„Nu, lai to izdarītu, nav pat jāvelta sevi literatūrai,” atbildēja Šovs un piemetināja „Jūs, izlemjot pamest medicīnu, jau tāpat esat izdarījis lielu pakalpojumu cilvēcei.”
Labāk lai uzspēlē pokeru
Reiz Bernards Šovs iegāja kādā restorānā paēst, taču tur bija ļoti skaļa mūzika.
Paaicinājis pie sevis zāles pārzini, Šovs pavaicāja: „Jūsu muzikanti spēlē visu, ko palūdz?” „Nu, protams, ser!” lepni atbildēja zāles pārzinis.
„Tad iedodiet viņiem, lūk, šo naudu un palūdziet, lai viņi pusstundu uzspēlē pokeru,” sacīja Bernards Šovs.
Šeit stipri pūš
Slavenais angļu fiziķis Īzaks Ņūtons veica daudzus zinātniskus atklājumus. Viņa ģenialitāti atzina Anglijas karalis un iecēla zinātnieku lordu kārtā. Un, lūk, par seru Īzaku kļuvušais Ņūtons 26 gadus nosēdēja Lordu palātā, ne reizi neuzstājās un nepateica ne vārda nevienā no palātas sēdēm. Taču reiz, viņš pacēla roku un neizsakāmi izbrīnīja godājamos lordus, hercogus un pērus sacīdams: „Kungi, ja neiebilstat, es gribētu lūgt aizvērt logu. Šeit stipri pūš, un es baidos saaukstēties”. Šie Ņūtona vārdi tā arī palika vienīgie, ko viņš visā savas dzīves laika publiski izrunāja Lordu palātā.
Atnāksim vēlāk
Franču rakstnieks Anatols Franss bija neticami izklaidīgs. Reiz, izejot no savas mājas, viņš piesprauda pie durvīm zīmīti „Būšu pulksten vienpadsmitos. Anatols.”. Taču tā sagadījās, ka mājās rakstnieks atgriezās agrāk un nevis viens, bet kopā ar kādu paziņu, ar kuru apsprieda kādas ļoti aizraujošas tēmas. Uzkāpis pa lieveņa pakāpieniem, sarunā ieinteresētais Franss izlasīja paša atstāto zīmīti un, pagriezies pret sarunas biedru, pilnā nopietnībā sacīja: „Anatola vēl nav, – atnāksim vēlāk.”
Lai nekļūdītos
Dižais franču rakstnieks Aleksandrs Dimā bieži vien tik ļoti aizrāvās ar saviem romāniem, ka reizēm pazaudēja sižeta līniju. Pēc kādas grāmatas izdošanas sašutušie lasītāji rakstīja viņam vēstules, kurās aizrādīja, ka daiļdarba četrdesmitajā nodaļā paradās personāžs, kas piektajā nodaļā jau bija nomiris… Dimā šo kļūdu ļoti pārdzīvoja un, lai nepieļautu šādu gadījumu atkārtošanos, izgudroja personāžu kontroles metodiku. Rakstnieks no kartona izgatavoja savu romānu varoņu figūriņas un piestiprināja tām zīmītes, uz kurām norādīja varoņa vārdu, vecumu un īpašas pazīmes. Ja sižeta gaitā personāžs gāja bojā vai nomira, Dimā attiecīgo figūriņu sadedzināja.
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/1789
