Kā pirms 205 gadiem gandrīz nodega Rīga?
Pirms 205 gadiem, naktī no 1812. gada 11. uz 12. jūliju (pēc vecā kalendāra tas bija 23. – 24. jūlijs), pašreizējā Rīgas centra teritorijā izcēlās šausminošs ugunsgrēks. Švirkstēdamas dega koka priekšpilsētas, kas ieskāva senāko pilsētas daļu ar mūra ēkām, – to, kuru mūsdienās dēvējam par Vecrīgu.
Kā vēsta Rīgas pilsētas pašvaldības portāls Riga.lv, dega Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas. Liesmas plosījās no tagadējās K. Valdemāra ielas līdz vietai, kur patlaban atrodas Zinātņu akadēmijas ēka.
Gandrīz astoņi simti ēku pārvērtās kūpošās drupās, atstājot sešarpus tūkstošus cilvēku bez pajumtes un iedzīves. „Divpadsmitā gada šausmas” nopostīja ne tikai Maskavu, bet arī Rīgu. Vienīgi pie mums nekādu franču iebrucēju nebija - šejienes militārās pavēlniecības sarīkotā uguns elle nenodarīja kaitējumu nevienam citam kā vien pašiem rīdziniekiem, krietni pabojājot brašā ģenerālleitnanta Magnusa Gustava fon Esena vēsturisko reputāciju.
12. (24.) jūnijā varenā Napoleona armija, šķērsojusi robežupi Nemunu, iebruka toreizējās Krievijas impērijas teritorijā. 16. jūlijā krita Viļņa. Franču armijas galvenie spēki virzījās uz Maskavu, savukārt korpuss, ko vadīja maršals Makdonalds - angļu Slavenās revolūcijas laikā uz Franciju aizbēgušo skotu izcelsmes jakobītu pēctecis -, deva triecienu ziemeļos un okupēja Kurzemi.
1. jūlijā franči sagrāba Dinaburgu (Daugavpili) un 6. jūlijā pie grāfa Pālena Lieliecavas muižas (tagadējās Iecavas) satrieca Rīgu piesedzošo krievu karapulkus, kurus komandēja ģenerālis Lēviss. Taču Makdonalda rīcībā nebija smagās artilērijas aplenkuma atbalstīšanai, bez kuras ieņemt nocietināto Livonijas galvaspilsētu nebija iespējams. Lielgabalus bija paredzēts atvest no Austrumprūsijas, bet tikmēr franči apstājās pie attālākajiem Rīgas pievadceļiem. Pilsētas aizstāvji to gan nezināja, tādēļ kuru katru mirkli gaidīja uzbrukumu un bija gatavi aizsargāties.
Jau 17. jūnijā Rīgā tika izsludināts karastāvoklis.
Pa Bauskas ceļu uz pilsētu plūda garas vezumu rindas, jo Rīgā veidoja graudu krājumus. Doma, Jēkaba un Jāņa baznīcas bija pārvērstas labības noliktavās. Savukārt pretējā virzienā, prom no Rīgas, izveda ugunsbīstamas preces: darvu, terpentīnu un linus. Tika izdota pavēle iztīrīt bēniņus un novietot tajos mucas ar ūdeni uguns dzēšanai. Melngalvju namā bija izveidots hospitālis, bet abās ģildēs - kara noliktavas.
Toreizējā kara taktikas zinātne paredzēja nodedzināt koka priekšpilsētas, līdzko nocietinātai pilsētai pietuvojas ienaidnieks.
19. gadsimta sākumā Rīgas akmens „kodols”, kuru visapkārt ietvēra aizsardzības būves, bija apaudzis ar platu koka priekšpilsētu joslu. Mūsdienās rīdzinieki zina tikai Maskavas forštati, kas atrodas uz dienvidaustrumiem no Vecrīgas, taču savulaik tādu priekšpilsētu bija veselas trīs. Mītavas priekšpilsēta atradās Pārdaugavā, bet Pēterburgas - stiepās gar upes labo krastu no Viesturdārza (18.-19. gadsimtā to sauca par Pirmo Cara dārzu) līdz Grīziņkalnam.
Pavēlniecība bija devusi rīkojumu nodedzināt Mītavas priekšpilsētu pēc tam, kad būs zaudēta kauja pie Lieliecavas. Tika aizdedzināta tagadējā Āgenskalna, Torņakalna un Klīversalas apkaime. Rīgas militārais gubernators Magnuss Gustavs (jeb krievu manierē - Ivans Nikolajevičs) fon Esens gaidīja, ka franči kuru katru dienu forsēs Daugavu. Šādā gadījumā būtu jādedzina Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētas, kas bija iestiepušās pārāk tuvu pilsētas nocietinājumiem, tādējādi traucējot darboties Rīgas artilērijai.
Par tālāko notikumu attīstību saglabājušies gan nostāsti un leģendas, gan dažādas notikušā versijas. Stāsta, ka sardzes vīrs no Pētera baznīcas smailes esot ieraudzījis govju ganāmpulka saceltu putekļu mākoni un noturējis to par ienaidnieka tuvošanos.
Pastāv versija, ka fon Esenu izveda no pacietības nemitīgie nepārbaudītie paziņojumi par to, ka franču karaspēks (pareizāk sakot, tās prūšu daļas, kas karoja Napoleona labā) vienā vai otrā vietā jau esot pārcēlušās pār Daugavu. Tiek apgalvots, ka dažas vienības patiešām esot forsējušas upi tagadējā Ķengaraga rajonā. Ir dzirdēts arī par to, kā franči esot negaidīti parādījušies Rāmavā: turienes Depkina muižā tie cerējuši sagrābt Garlību Merķeli - publicistu un apgaismības ideju sludinātāju, kurš aktīvi iestājās pret Napoleonu (viņa vārdā mūsdienās nosaukta iela, kur atrodas cirks…).
Kura no versijām spēlēja izšķirošo lomu, skaidri nav zināms joprojām. Taču 11. (23.) jūlija vakarā fon Esens deva pavēli pielaist uguni Pēterburgas un Maskavas priekšpilsētām, tādējādi sarūpēdams sev vēsturē zaķpastalas un panikas cēlāja slavu.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://nra.lv/latvija/riga/215595-ka-pirms-205-gadiem-gandriz-nodega-riga.htm
