BŪVNIECĪBA: Jākobsons: nevar uzbūvēt lēti un labi
Būvmateriālu ražotāju asociācijas izpilddirektors Leonīds Jākobsons intervijā Neatkarīgajai – par jau pamanītajiem jaunā Būvniecības likuma plusiem un skabargām un būvnieku atbildību – gan likuma, gan sirdsapziņas priekšā.
– Kad, pēc jūsu domām, no jaunā Būvniecības likuma varētu izlīst visi īleni?
– Īleni jau lien, sāka līst jau nākamajā dienā pēc tam, kad likums stājās spēkā. Likums tapa četru, piecu gadu laikā, un tas bija kompromiss starp dažādām pusēm. Likums stājās spēkā ar (2014. gada – aut.) 1. oktobri, bet uz to laiku nebija izstrādāti visi Ministru kabineta noteikumi, kas ir mehānisms, lai likumu ieviestu dzīvē. Dažus īlenus var dēvēt par nepilnībām, un ir jautājumi, kas nav atrunāti gan Ministru kabineta noteikumos, gan pašā likumā. Līdz ar to ir daudz jautājumu, uz kuriem nevar atbildēt pašvaldības būvvalde un Būvniecības valsts kontroles birojs. Es domāju, ka, visticamāk, tuvākajā laikā būs vēl papildinājumi un izmaiņas likumdošanas aktos, jo tas, kas ir pašlaik, tomēr traucē likuma reālu ieviešanu dzīvē.
– Likuma aizstāvībai gan ticis teikts, ka tas ir pieņemts, lai varētu izvairīties no iepriekšējā likuma administratīvā sloga, kas apgrūtināja būvniecības procesu. Vērojot notikumus pēdējā laikā, gribas iebilst: varbūt administratīvo slogu vajag pastiprināt, lai siets būtu ar mazākiem caurumiem? Lai tāda Stradiņa slimnīca ar šķībām kolonnām neizbirst cauri.
– Jebkuru normatīvo aktu, tajā skaitā likumu, vajag pārstrādāt, kad kaut kas līdz tam ir novedis: ja likums kļūst par traucēkli, jo attiecīgas normas nav izstrādātas, ja dzīve ir gājusi uz priekšu vai arī ja ir grupu intereses – sev par labu pārstrādāt likumu, lai atrisinātu savus jautājumus. Šajā gadījumā, jāsaka godīgi, būvnieki par veco likumu īpaši nesūdzējās. Pamatā tā bija investoru iniciatīva, un pārsvarā ārvalstu investori vēlējās samazināt procesu, kas saistīts ar būvprojekta saskaņošanu – līdz būvatļaujas saņemšanai.
– Viņi gribēja īsākus termiņus, lai ātrāk var uzbūvēt un sākt pelnīt.
– Protams, valsts bija ieinteresēta atbalstīt, jo ir tāds reitings Doing Business. Latvija šajā reitingā bija diezgan zemu – 60.–70. vietā, un vajadzēja radīt mazāk šķēršļu un dot iespēju vairāk attīstīt, atļaut investoriem šeit strādāt un ieguldīt savus līdzekļus. Tas bija iemesls, ko mēs aizmirstam. Nenoliedzami, ka jaunajā Būvniecības likumā ir daudz pozitīvu elementu. Bet daudz kas ir arī sagrauts un jāsāk no sākuma. Nevar viennozīmīgi apgalvot, ka viss ir tikai pozitīvi vai tikai negatīvi.
– Kas ir būvnieku lobijs? Tādu rīcību pārmeta eksministram Vjačeslavam Dombrovskim. Taču savas intereses jaunā likuma tapšanā nav slēpusi Ārvalstu investoru padome, uzņēmums Homburg, arī citi investori. Beigu galā sanāk, ka tika lobētas investoru intereses.
– Jaunais Būvniecības likums vēl pirms Pavļuta, vēl Kampara laikā tika skatīts. Dombrovskis bija pašās beigās. Būvnieki strādā pēc tiem noteikumiem, ko valsts viņiem ir radījusi. Protams, ir arī faktori, kas traucē būvniekiem, bet tie nav globālie jautājumi. Globālie jautājumi ir jūsu minētās Ārvalstu investoru padomes intereses, jo, kad tika apspriestas likuma izmaiņas, vienmēr padome bija pirmā, kas izteica savu viedokli.
– Dzirdēts, ka Latvijas Tirdzniecības un rūpniecības kamera arī.
– Es tā neteiktu. Viņi izsvērti sprieda par visiem jautājumiem. Mums jēdzienam «lobijs» ir negatīva nozīme, bet tam ir arī pozitīvi elementi. Cilvēks atklāti pasaka, ka viņa interesēs ir atrisināt kādus jautājumus. Bieži vien nelaime ir tā, ka, īpaši politikā, saka vienu, bet aiz muguras risina citas lietas, par kurām nerunā.
Protams, Maxima traģēdija iezīmēja pavisam citus aspektus. Pirms tam mums bija – urrā, ar karogu uz priekšu un nekādu šķēršļu nav. Būvējam, lai ātrāk viss attīstās, lai nauda griežas. Visur ir nauda, gribam vai negribam. Nelaime, ka gāja bojā cilvēki. Būtu ēka sabrukusi, die’s ar to, uzbūvētu jaunu. Cilvēku bojāeja bija pārāk traģiska, tie ir neatsverami zaudējumi. Man bija sajūta, ka agri vai vēlu kaut kas notiks ar šiem urrā gājieniem. Nevar ignorēt elementāras lietas. Kāda mums piemīt nelaime? Pirmais – projekta kvalitāte. Neviens jau negrib atzīties, bet pēc vecās likumdošanas nekad līdz galam projekts īsti izstrādāts nebija. Bija tā sauktais saskaņojuma sējums. Pamatojoties, ka projekts akceptēts, izdeva būvatļauju, un būvniecības laikā projekts tika papildināts, izstrādāts līdz galam. Būvvalde fiziski nevar izvērtēt visu kvalitatīvi, nevar visu pārrēķināt un pārbaudīt, ja runājam par Maxima. Bieži vien aizver acis, ka būvprojekta nav, jo, lūk, ir ekonomiskā situācija, spiediens, Eiropas līdzfinansējums, termiņi. Nokavēsi – naudu zaudēsi. Tāpēc jaunais mehānisms, kad būvatļauju izsniedzam sākumā, varbūt pat nav slikts. Ir būvprojekts minimālā sastāvā (nepieciešamais grafisko un teksta dokumentu kopums, kas ataino būves pamatideju (būves apjoms, novietojums, būves lietošanas veids) – aut.), un tas ir pamats būvatļaujas izdošanai. Pēc tam var redzēt, vai viss atbilst vai neatbilst, un tad ir tiesības projektu izstrādāt līdz galam. Un tikai tad to akceptē. Ja to arī ievēros, būs labāk.
– Kāds ir jūsu vērtējums par Stradiņa slimnīcas jaunā korpusa būvniecību? Ir lielas Eiropas naudas, ir termiņi, ir šķības kolonnas, ir satecējis un sasalis ūdens, bet būvnieki tikai mierinot – tas ir sīkums, laika gaitā visu novērsīsim.
– Tas parāda cilvēka attieksmi pret savu darbu. Jā, pieņemsim, ka šķības kolonnas noturību nemazina. Bet beigās jau aizverat acis – nu tad šo un arī šo var laist šķībi. Atbildībai tomēr jābūt. Mūsu likumdošanā atbildību diemžēl nosaka atsevišķi. Manā skatījumā, vajadzētu kā Skandināvijas valstīs – ja jūs, nebūdams attiecīgais speciālists, redzat, ka ir pieļauta kļūda, bet sakāt – labi, nesākšu kasīties, tad esat līdzatbildīgs. Ja būvnieks redz, ka projektā ir kļūda, bet neko nedara, arī viņš ir līdzatbildīgs. Tas attiecas uz būvuzraugu, uz būvinspektoru. Jautājums, vai mēs sev paceļam apzinīguma līmeni vai tomēr ne.
– Vai tad būvniecībā vairs pastāv goda kodekss, lai teiktu, ka būvnieki ir goda vīri?
– Cilvēki ir dažādi. Ir tādi, kas nepārkāpj iekšējās normas, kuras paši sev noteikuši. Diemžēl viens no pamatfaktoriem ir tas, ka esam nabadzīga valsts – tas jāatzīst. Neesam bagāti, un bieži vien, lai savilktu galus kopā, cilvēks pārkāpj savu goda kodeksu. Tāpēc, ka viņam vajag finanšu līdzekļus. Tomēr latiņa ir jāpaceļ augstāk.
– Latvijā būvniecībā vispār pastāv konkurence, kas varētu pozitīvi ietekmēt kvalitāti? Lielie uzņēmumi apvienojas un kļūst vēl ietekmīgāki, un vinnē konkursos.
– Esam maza valsts, un nevar runāt par lielu konkurenci. Diemžēl tāda ir situācija. Uz atbildīgākiem, lielākiem projektiem pretendē pirmās piecas lielākās firmas, bet citi to nevarētu pavilkt. Mums likumdošana ir tāda, ja konkursā piedalās mazāks uzņēmums un tā piedāvājums ir izdevīgāks, tad nonākam pie pretēja risinājuma. Kāda pašvaldība izvērtē – jā, šis jaunais, tikko dibinātais uzņēmums piedāvā labāku cenu, nu, iedodam viņam. Mazais sāk būvniecību un pēc tam redz, ka nevar uzbūvēt ar tiem līdzekļiem, kas tam ir. Un tad mums jāmaksā, jāzaudē arī Eiropas nauda, bet no lielā kaut ko var paņemt, ja viņš neizdara. No mazā neko nepaņemsi. Viņš vienkārši likvidējas un otrā dienā uztaisa jaunu firmu. Tas ir koks ar diviem galiem, un viennozīmīgi teikt, kas ir labāk vai sliktāk... Ja būtu daudz lielu firmu, kam būtu atbildība un pamatīga konkurence… Projektēšanā ir mazliet citādi, projektētāju ir daudz, ir lielākas iespējas, un brīžam pastāv laba konkurence.
– Pēc būtības – kādai jābūt būvfirmai? Jautājuma zemteksts ir par apakšuzņēmēju piesaistīšanu. Tā nav būvfirma, kam nav savu būvnieku, tā ir menedžmenta kompānija, kas sabīda naudu.
– Pamatā Latvijā visas ir menedžmenta firmas, būvnieku paliek arvien mazāk. Lielāko krējuma daļu smeļ tie, kas vada būvniecības procesu, kas ir projektu vadītāji, nevis paši būvnieki. Turklāt – ja kaut kas notiek, tad vari visu vainu uzvelt mazajam. Tagad, par laimi, likumdošanā ir noteikts, ka ģenerālbūvnieks ir atbildīgs arī par tiem, kas ir pieaicināti kā apakšnieki. Tas ir pozitīvi.
– Par Rīgas pils ugunsgrēku neviens atbildību no brīva prāta uzņemties negribēja. Visi pa ķēdīti to piespēlēja cits citam, tagad varam gaidīt, kurš nu tiks atzīts par pēdējo, kuru tā bumba notrieks gar zemi. Vai tad Stradiņa slimnīcas gadījumā kāds ir sitis sev pie krūtīm un teicis – piedodiet, slikti uzbūvējām? Ģenerāluzņēmēji negrib uzņemties atbildību, kamēr tiesa nepiespiež.
– Ja cilvēks uzņemas atbildību, tas nozīmē, ka esi vainīgs, ka būs jāsedz izdevumi. Tāpēc jau cīnīsies līdz pēdējam, algos juristus, turklāt vislabākos, maksās viņiem naudu, nevis atzīs, ka kļūdījies. Tā nenotiek tikai būvniecībā. Vai politikā daudz esat dzirdējusi, ka saka – esmu vainīgs? Tāds tas cilvēks radīts, ka negrib atzīt vainu. Vai nu esi morāli tīrs un skaists, bet zaudē visu naudu, vai labāk ļauj, lai tevi lamā, bet saglabā naudu.
– Iepriekš būvfirmās bija savi būvnieki?
– Bija būvfirmas, kas bija vadošās firmas kā projektu vadītājas, bet ļoti daudzām bija savi būvnieki. Un piedzīvoja to, ka būvnieku uzturēšana nav ekonomiski izdevīga. Visizdevīgākā bija projektu vadīšana, un pakāpeniski būvfirmas atteicās no saviem cilvēkiem. Viņi dibināja savas firmiņas, un viņus pieaicināja jau kā apakšniekus.
– Un kā vajadzētu būt?
– Varbūt firmai nav pasūtījuma, bet cilvēkiem ir jāmaksā. Ir jābūt gan vienam variantam, gan otram. Man liekas, ka specializētiem darbiem – iekšstrāvas, vājstrāvas – varētu būt atsevišķas nelielas firmas, kas strādā tikai tajā virzienā. Nevis maza firma, kas dara visu, bet kvalitāti nevar nodrošināt nekur. Ja specializējas, tad zināt, ka šī ir vislabākā firma, piemēram, vēdināšanas jautājumā. Tāda varētu būt sakārtota sistēma. Ja tā nav, tad kvalitāte pazeminās.
– Man atmiņā palicis kādas diskusijas nosaukums – kā būvēt veiksmīgi un droši. Nezinu, ko nozīmē būvēt veiksmīgi. Varbūt – lai var labi nopelnīt? Jums ir atbilde uz jautājumu, kā būvēt veiksmīgi un droši?
– Teiksim tā – kvalitatīvi un drošāk. Bet tas maksā dārgāk. Tas jāatceras. Nevar uztaisīt lēti un labi, bez maksas ir tikai siers slazdā. Agrāk jebkurai būvei bija divu gadu garantijas laiks. Tagad tas pacelts uz pieciem gadiem. Ja tajā laikā būvei kaut kas notiek, būvniekam jānovērš zaudējumi. Rezultātā aizgājām otrā galējībā, un kur šajā gadījumā ir kļūda likumdošanā? Pat ja pēc vecā likuma normām ir izstrādāts projekts un uzbūvēts, tik un tā būve jānodod pēc jaunā likuma, tam stājoties spēkā, un jāpiemēro piecu gadu garantija. Bet tad jau pašā sākumā projektam bija jābūt dārgākam. Parasti notiek tā, ka pēdējo maksājumu desmit procentu apmērā nemaksā un ietur līdz garantijas laika beigām. Bet jūs taču nebijāt plānojuši, ka to naudu saņemsiet pēc pieciem, nevis diviem gadiem. Nauda tiek iesaldēta. Manā skatījumā, tā darīt nevar.
– Divi gadi garantijas ir maz. Vai tad ne?
– Mums ir asociācijas, ka divi gadi paiet un viss sabrūk. Nē, tas nozīmē – ja šajā laikā atklājas defekti, tie par būvnieka naudu jānovērš. Protams, divi gadi būvju kvalitātei ir par maz. Ir firmas, kas jau pašā sākumā iedod lielāku termiņu, apzinoties savu līmeni.
– Viens piemērs. Firma, kas Rīgā remontēja dabaszinību kabinetus, piesolīja ap 300 kabinetu izremontēt mēneša laikā un garantijas laiku – 40 gadu. Sākās mācību gads, kabineti palikuši pusratā, un onkuļi ar urbjiem turpināja drasēt pa skolu stundu laikā.
– Nu būs reģistrs, kurā būs informācija gan par cilvēku, gan par firmu. Ja kāds ir savārījis ziepes, tad nedrīkst viņam ļaut dibināt ko jaunu. Vai arī piecus gadus viņš nevar piedalīties valsts un pašvaldību pasūtījumos. Citādi – man šodien bizness nesanāca, es sākšu ko jaunu. Tāda pieeja diemžēl ir.
– Ne jau par to runa, ka kaut kas sabruks divu gadu laikā, bet par to, cik ātri parādīsies problēmas?
– Teikšu kā profesionālis – problēmas parādīsies pirmā gada laikā un, ja ne, tad – krietni vēlāk. Bet vajag tās visas fiksēt, pat niecīgākās.
– Kāds būvnieku apdrošināšanas modelis ir labākais? Vai viņiem vajadzētu veidot īpašu fondu? Rīgas pils ugunsgrēka gadījumā redzam, kāda kasīšanās notiek.
– Tagad ir apdrošināšana būvniecības personām. Ja pieļauj kļūdu, apdrošināšanas kompānijai jāsedz zaudējumi. Kā tas strādās, es nezinu. Piemēram, jūs kaut ko darāt nepareizi, bet apdrošināšanas kompānijai būtu jāievāc informācija, ka darāt nepareizi. Kā viņi iegūs informāciju? Tad tur jāstrādā profesionāļiem. Daudzas kompānijas tāpēc līgumus slēdz tikai uz gadu. Protams, būvniekiem izdevīgāk ir apdrošināties, nevis veidot fondu, jo apdrošināšana vienā vidēji lielā objektā izmaksā 230–250 eiro no cilvēka.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://nra.lv/latvija/136250-buvnieciba-jakobsons-nevar-uzbuvet-leti-un-labi.htm
