Albānijas eksotika
Vairākus gadu desmitus ilga pašizolācija... Vairāk nekā 700 000 dzelzsbetona ugunspunktu... Jauni dzīvokļi piekrastē par 400 līdz 500 eiro/m2... Liels daudzums nepabeigtu daudzdzīvokļu projektu... Tāda ir Albānija — valsts, kuras pievilcīgumu investīcijām ir mēģinājis izprast kompānijas Real Estate Park īpašnieks Uģis Stīpnieks.
Uģis Stīpnieks nekustamo īpašumu jomā darbojas ilgāku laiku un pārzina šo biznesu. Viņš ir bijis saistīts ar dzīvojamā kompleksa Solaris (tas ir viens no pirmajiem 22 līdz 24 stāvu projektiem Latvijā) īstenošanu tā sākumā un kādu laiku vadīja Latvijas Nekustamo īpašumu projektu attīstītāju asociāciju.
Tagad uzņēmējs Uģis Stīpnieks strādā, kā viņš pats saka, «pats priekš sevis» — nodarbojas ar liela projekta Mangaļsalā virzīšanu un saskaņošanu birokrātiskajās instancēs. Viņa kompānijai Real Estate Park ir arī neliels nekustamo īpašumu portfelis. Šie nekustamie īpašumi tiek tirgoti. Līdztekus viņš cenšas atrast laiku, lai personīgi iepazītos ar ārzemju nekustamo īpašumu tirgiem.
«Apmēram gadu pirms Latvijas nekustamo īpašumu tirgus krīzes es sāku satikties Latvijā ar veciem un gudriem opīšiem — investētājiem no Lielbritānijas un Īrijas. Jau tad viņi mani brīdināja, lai nesteidzos ar jaunām investīcijām Latvijas nekustamajos īpašumos un nedarbojos vienā virzienā. Viņi ieteica man ieguldīt naudu dažādos projektos: kādu daļu — mājokļos, kādu daļu — komercobjektos, turklāt ieteica to darīt vairākās valstīs, nevis tikai vienā. Toreiz es vēl nebiju gatavs ievērot viņu ieteikumus, taču krīze daudz ko man iemācīja. Tādēļ tagad es laiku pa laikam dodos ceļojumos meklēt jaunus nekustamo īpašumu tirgus, kur varētu likt lietā savu profesionālo pieredzi,» stāsta Uģis Stīpnieks.
Lūk, arī šopavasar Uģis Stīpnieks devās ceļojumā. Šoreiz uz Albāniju — valsti, kas mums joprojām ir eksotiska, kaut tā ir iestājusies NATO aliansē. Par saviem divas nedēļas ilgā ceļojuma iespaidiem viņš piekrita pastāstīt žurnāla m2 un portāla varianti.lv lasītājiem.
«To, kāpēc mums un arī visiem eiropiešiem Albānija vēl aizvien ir eksotiska, var izskaidrot ar tās vēsturi. Adrijas un Jonijas jūras piekrastē esošā Sociālistiskā Albānija vairāk nekā 25 gadus faktiski bija izolēta no visas pasaules. Tā veidoja attiecības tikai ar divām valstīm — Ķīnu un Rumāniju. Tādu ceļu savai zemei bija izvēlējies Ļeņina un Staļina ideju piekritējs Envers Hodža, kas vadīja valsti laikposmā no 1947. līdz 1985. gadam. Viņa vadībā Albānija sāka pašnodrošināties un dzīvoja pastāvīgā gatavībā aizsargāties pret agresiju. Dzelzsbetona ugunspunktu bunkuri ar šaujamlūkām, kas ir šīs pašizolācijas politikas liecības, joprojām ir redzamas teju vai uz katra soļa.»
Envera Hodžas valdīšanas laikā Albānijā uzbūvēja vairāk nekā 700 000 bunkuru (daži avoti apgalvo, ka šādu objektu ir miljons, bet precīzu skaitli nevar nosaukt, jo neviens nekad tos nav saskaitījis — aut. ). Un tāds daudzums bunkuru uzbūvēts valstī, kurā dzīvo tikai mazliet vairāk par trim miljoniem cilvēku. Albāņu līdera iecere bija saistīta ar domu, ka ārējas agresijas gadījumā katrai ģimenei jānocietinās tai paredzētajā bunkurā un jāpretojas iebrucējiem. Par šī plāna autora ekscentriskumu liecina pašu albāņu stāstītais atgadījums par bunkuru izturības pārbaudi: izmēģinājuma paraugu pieņemšanas laikā konstruktoru, kas bija veicis izturības aprēķinus, iesēdināja bunkurā un pēc tam bunkuru apšaudīja no tanku lielgabaliem. Bunkurs pārbaudi izturēja godam, bet konstruktors visu atlikušo mūžu cieta no smagas kontūzijas. Savukārt Hodžu rezultāts apmierināja, un viņš lika uzsākt fortifikācijas būvju masveida ražošanu.
Sociālistiskās Albānijas propaganda desmitiem gadu mēģināja pārliecināt valsts iedzīvotājus, ka viņi dzīvo vienā no pasaules laimīgākajām un attīstītākajām valstīm. Valsts iejaucās gandrīz visās privātās dzīves sfērās — pat līdz absurdam: aizliedza uzaudzēt bārdas, aizliedza turēt mājās kaķus un suņus, aizliedza veikt reliģiskos rituālus (kopš 1967. gada Albānija tika pasludināta par ateistisku valsti)... Kad 1985. gadā pēc komunistiskā līdera nāves krita dzelzs aizkars, valsts iedzīvotāji pārdzīvoja īstu kultūras un ekonomisko šoku — atklājās, ka viņu valsts ir dziļi atpalikusi no lielākās daļas Eiropas valstu. Jaunajai varai vajadzēja risināt ekonomikas industrializācijas problēmu un mēģināt paaugstināt iedzīvotāju labklājību vismaz līdz vidējam līmenim atbilstoši pasaules standartam. Pēdējos divdesmit gadus Albānija konsekventi attīsta sevi.
«Vai viņi ir nabadzīgi? Valsts iekšzemes kopprodukta līmenis uz vienu iedzīvotāju Latvijā, protams, ir augstāks. Albānijā uzskata, ka 150 līdz 200 ASV dolāru liela mēnešalga ir laba. Paši albāņi dzīvo ne sliktāk par mums. Kā tas izdodas? Tas ir «pelēkās ekonomikas» rezultāts! «Pelēkās ekonomikas» apmēri Latvijā, par ko pie mums tik daudz runā, ir nieks, salīdzinot ar Albānijas «pelēkās ekonomikas» mērogiem. Albānijā ir ļoti bagāti cilvēki un ir arī ļoti daudz nabadzīgu cilvēku. Kopumā labklājības līmenis Albānijā pamazām ceļas. Gandrīz vai puse albāņu vīriešu strādā ārzemēs: Grieķijā, Itālijā, Melnkalnē... Pie daudzām privātmājām nereti tiek izkārti divi karogi — Albānijas un vēl kādas valsts karogs. Tas nozīmē, ka naudu mājas uzbūvēšanai īpašnieks ir nopelnījis tajā valstī, kuras karogu viņš ir izkāris pie sava mājokļa.
Runājot par Albānijas iedzīvotāju labklājību, interesants ir fakts, ka šajā valstī vispopulārākā automašīna ir Mercedes. Tiesa, pa rūpnīcas vārtiem tā ir izripojusi septiņdesmitajos vai labākajā gadījumā — astoņdesmitajos gados. Sistas un dauzītas, krustām un šķērsām lāpītas... Radās iespaids, ka Albānjā privāto transportlīdzekļu parkā to ir 60 līdz 70 procentu. Eksotika! Līdzīgi ir ar viņu ceļiem. Labs asfalta segums var negaidīti beigties, un tālāk jau mašīnai būs jāripo pa grants ceļu.
Tomēr ne tikai bagātība grezno cilvēku. Par to atkal un atkal jāpārliecinās, sarunājoties ar albāņiem. Viņi ir sirsnīgi un atklāti cilvēki. Pastāstīšu jums kādu atgadījumu. Kalnos visai nabadzīgā apvidū mēs braucām garām ķiršu dārziem, kur cilvēki vāca ražu. Mēs apstājāmies un lūdzām pārdot divus trīs kilogramus ķiršu. Mums viņi iebēra veselu spaini un neparko negribēja ņemt naudu no viņu valsts viesiem.
Albānijai ir Eiropas lielākās narkotiku tranzītvalsts slava, bet nekādi nevar teikt, ka vietējās varas institūcijas sēdētu rokas klēpī salikušas. Tās sistemātiski vēršas pret šo ļaunumu. Es tikos ar latviešiem, kas Albānijā dzīvo vairākus gadus, un viņi apgalvoja, ka noziedzības līmenis Albānijā ir visai zems. Uzņēmējdarbībai neviens netraucē. Mana paziņa, kas ir apprecējusies ar albāni, tirgo sieviešu veļas kombināta Lauma produkciju. Viņai jau ir trīs veikali, un gatavojas atvērt ceturto.»
Divās nedēļās Uģis Stīpnieks apbraukāja praktiski visu Albāniju. Viņš pabija gan tās kalnainajā daļā, gan visās lielākajās pilsētās, gan piekrastē, kuras kopgarums ir 362 kilometri. Pēc viņa vārdiem, tik skaistu un neskartu dabu, kāda ir Albānijā, šodien var ieraudzīt tikai nedaudzās valstīs. Visas pārējās Eiropas Vidusjūras dienvidu valstis jau ir apzīmogotas ar modernās civilizācijas zīmogu.
«Lieliska vieta gastronomiskajam tūrismam. Viss ir ļoti garšīgs un salīdzinoši lēti,» tāds ir vēl viens latviešu ceļotāja konstatējums par Albāniju.
Bet kā ir ar nekustamajiem īpašumiem? Pēc Uģa Stīpnieka domām, Albānijas komerciālo nekustamo īpašumu tirgus ir apmēram tādā pat situācijā, kādā Latvijas tirgus bija pirms 10 vai 15 gadiem. Albānijā sāk parādīties pirmie lielveikali — pagaidām gan tikai pārtikas. Nav ne specializēto, ne būvniecības materiālu, ne arī daudzfunkcionālo tirdzniecības centru. Jūras piekrastē pamazām attīstās tūrisma infrastruktūra. Tās galvenie klienti ir tuvāko valstu iedzīvotāji: serbi, kosovieši un maķedonieši.
Savukārt mājokļu tirgus Albānijā jau otro gadu pārdzīvo krīzi. Dzīvokļi jaunajās mājās jūras piekrastē var nopirkt par 400—500 eiro/m2 (pirms pāris gadiem cenas sniedzās līdz 600—800 eiro/m2). Būvniecības kvalitāte ir līdzīga Bulgārijas līmenim. Pat valsts galvaspilsētā Tirānā mājokļus projektos, kas tiek uzskatīti par elitāriem, piedāvā par 1 000 eiro/m2. Mājas var nopirkt par 20 000—30 000 eiro. Gruntsgabali tiek piedāvāti par 0,5—1,5 eiro/m2.
ļoti aktīva būvniecība Albānijā notika līdz 2010. gadam. Albāņiem bija kāda nacionālā tradīcija: viņi ārzemēs nopelnīja naudu, pēc tam ar radiem vai kolēģiem lika naudu kopā un būvēja trīsstāvu un četrstāvu mājas, kurās katrā no tām bija līdz 20 dzīvokļiem. Taču tikko ekonomikas problēmas «aizvēlās» līdz Grieķijai un Itālijai, būvniecība apstājās. Šodien atsevišķās Albānijas pilsētās nepabeigtas ir līdz 50% jaunbūvju! «Kad saskaries ar šādu ainu, tad saproti, cik laba situācija šajā ziņā ir Latvijā,» Albānijas mājokļu tirgu komentē kompānijas Real Estate Park īpašnieks Uģis Stīpnieks.
«Investīcijām vislabākie gruntsgabali, protams, ir pie jūras un arī Tirānas apkārtnē. Es noskatīju sev dažus perspektīvus variantus. Tiesa, brauciena beigās sapratu, ka pagaidām neinvestēšu naudu to iegādē,» atklāj latviešu uzņēmējs. «Ir nedaudz jānogaida un jāparaugās, kā attīstīsies notikumi saistībā ar Grieķiju un Itāliju. Pārāk liela ir šajās valstīs notiekošo procesu ietekme uz albāņu ienākumiem. Tādēļ es izlēmu ieturēt pauzi. Es ar prieku aizbraukšu atpūsties uz Albāniju vēl kādu reizi. Tā ir ļoti skaista un atpūtai pievilcīga zeme.»
Raksta pilno versiju var aplūkot:
http://www.varianti.lv/sakums/articles/show/2312
